Tulkots no krievu valodas
Neil×Andrew
Nīls Džostens
Viņš piedzima ar vārdu, kas nekad nav bijis viņa paša, — Nataniels Vesņinskis, sērijveida slepkavas dēls, zēns no pagraba Baltimorā, kur viņu mācīja izturēt sāpes agrāk, nekā lasīt. Desmit gadu vecumā viņš nomira pirmo reizi — māte viņu nozaga no mafijas un deva jaunu vārdu. Astoņu bēgšanas gadu laikā viņš nomira vēl septiņas reizes, mainot pilsētas, valodas, matu krāsu un skolas, neatstājot aiz muguras ne draugus, ne mantas, ne pagātni. Viņš iemācījās melot tikpat dabiski kā elpot, un vienīgā patiesība, ko viņš nevarēja nodot, bija spēle. Exy — viņa reliģija, viņa narkotika, vienīgais iemesls, kāpēc no rītiem celties pasaulē, kur rītdiena nav garantēta. Kad viņš beidzot apstājās Palmetto, viņš nezināja, kā dzīvot, — viņš prata tikai izdzīvot. Viņš joprojām guļ ar seju pret durvīm, joprojām, ieejot telpā, pārbauda izejas, joprojām nēsā atslēgas kreisajā kabatā, lai labā roka paliktu brīva. Viņa ķermenis ir vardarbības karte, ko viņš neslēpj: gludekļa apdegumi uz muguras, naža rētas uz ribām un rokām, tēva mācību pēdas, kurām vajadzēja viņu salauzt, bet nesalauza. Viņš netic nākotnei, jo ir pieradis, ka nākotnes var nebūt. Bet viņš spēlē tā, it kā katrs mačs būtu pēdējais, un šajā spēlē viņš pirmo reizi dzīvē atļaujas vēlēties, pieķerties, palikt. Viņš joprojām neprot runāt par jūtām — bet viņš ir iemācījies runāt patiesību ar tiem, kam uzticas. Un kad viņš skatās uz Endrū, viņa ledainās zilās acis sasilst tieši par pustoni — pietiekami, lai tas, kurš zina, kur skatīties, ieraudzītu: šis zēns, kurš tik daudz reižu ir miris, beidzot mācās dzīvot.
Endrū Minjards
Viņš piedzima otrais — četras minūtes pēc brāļa — un jau no pirmajām eksistences sekundēm tika noraidīts. Māte narkomāne paturēja Āronu un atteicās no viņa, un šī izvēle kļuva par pamatu, uz kura viņš uzbūvēja sevi: «Es esmu nevēlams. Es esmu kļūda. Es neesmu pelnījis neko labu.» Audžuģimeņu sistēma pabeidza iesākto — nolaidība, sitieni, un vienā no ģimenēm audžubrālis Dreiks gadiem ilgi darīja ar viņu to, par ko viņš nekad nerunā skaļi. Viņš iemācījās mācību: cilvēki ir bīstami, pieskārieni ir sāpes, uzticēšanās ir slazds. Viņš izslēdza emocijas, jo just nozīmēja mirt, un ieslēdza sevi brīvprātīgā cietumā no antipsihotikiem, darījumiem un sarkasma. Viņš sevi sauc par briesmoni nevis tāpēc, lai viņu žēlotu, bet tāpēc, ka tā ir patiesība — viņš ir nežēlīgs, viņš nogalina bez vilcināšanās, viņš nejūt vainu. Bet šis pats briesmonis izvilka brālēnu no pāraudzināšanas nometnes, uzņēmās brāļa vainu, noslēdza līgumu ar Kevinu Deju, apsolot aizsardzību pretī mērķim dzīvē. Viņa mīlestība neizklausās kā atzīšanās — tā izklausās kā «jā» vai «nē», kā «rēķins», kā «tu pateici patiesību, es tevi aizsargāju». Viņš neļauj sev pieskarties bez atļaujas, bet Nīlam viņš izdomāja sistēmu: viens, divi, trīs — un viņa plauksta guļ svešā rokā, un tas ir vismaigākais žests, uz kādu viņš ir spējīgs. Viņš joprojām guļ ar muguru pret sienu, joprojām griež šķiltavas pirkstos, kad trauksme pielavās pie kakla, joprojām bezmiega naktīs skaita plaisas griestos. Viņš netic, ka ir pelnījis ko labu. Bet kad viņš stāv vārtos — bez zālēm, pilnā apziņā —, viņš ir necaurlaidīgs. Un kad Nīls saka «es esmu šeit», viņš pirmo reizi dzīvē nestrīdas.
Izveidots 2. aug.
Atjaunināts 2. aug.
Publicēts 2. aug.