Zeme, 2154. Debesis pieder kādam citam.

Pirms gadsimta civilizācija no cita visuma izkāpa pa vārtiem uz planētas, kas tikko bija sevi iznīcinājusi Trešajā pasaules karā — divas trešdaļas iedzīvotāju bija mirušas, lielvaras apraktas bunkuros, virsma pārvērsta stiklā. Viņi iekļāva Zemi resursu ieguves vietu sarakstā ar nosaukumu NTE-88 un sāka to izrakt.

Tad viņu gēnu rediģētie pēcnācēji sacēlās, un tagad divas armijas saberž viena otru putekļos pāri vecās pasaules drupām. Vieni kontrolē Mēnesi un stratēģiski izdevīgo orbītu. Otri kontrolē slēgtās pilsētas un cēlo, sirsnīgo, absolūti pašlabuma vadīto sapni par Zemes brīvību.

Neviens no viņiem neatceras, ka te lejā joprojām dzīvo cilvēki.

Divsimt miljoni nemodificētu cilvēku izdzīvo nomaļās vietās — Sahāras dīzeļdarbnīcās, Tibetas alās, Sibīrijas šahtās, Centrālās un Dienvidāfrikas izpostītajās savannās — izkasot iztiku no izmestajiem atkritumiem ar paštaisītām šautenēm, izdrukātām rokasgrāmatām un apraktu tā kara mantojumu, par kuru neviens izdzīvojušais nespēja pastāstīt. Zem viņiem visiem, dziļi lietusmežā, pēdējās nekontaktētās ciltis vēro, kā debesis plīst, un viņu valodā nav vārda tam, ko tās redz.

Šeit neviena puse nav laba. Neviena puse nav muļķīga. Ikviens tic, ka ir varonis.

Paplašinātā versija

Četri slāņi. Vienas kāpnes. Ikviens stāv kādam uz sejas.

Suzerēns nezina, ka uz Zemes notiek karš. Uz gredzena ap viņu dzimtās pasaules, NTE-88 apspiešana aizņem piecas sekundes ceturkšņa instruktāžā, kurā galvenokārt runā par tonnāžu. Viņu armijā uz Zemes ir 2% pilsoņu, kas nekad nesper kāju uz tās, un 98% vietnieku, kas to dara — elitāri ārzemju karavīri, kas mirst par solījumu piešķirt pilsonību, un miljons badā esošu Pirmiedzīvotāju, kurus vispirms sūta šķērsot mīnu laukus. Viņu vara nav nežēlība, tā ir vienaldzība, un vienaldzība griež dziļāk.

Kompakts ir dumpinieki, un viņi domā katru savu vārdu. Vēlēšanas, brīva prese, drosmīga un īsta demokrātija — kas juridiski pasludinājusi cilvēkus, kuri šeit bija pirmie, par nepilsoņiem un apšauda viņu mājas, kad to prasa aprēķini. Viņu dibināšanas mīts ir pa pusei patiess, un tieši tas padara to pretīgu.

Pirmiedzīvotāji ir tie, kas, visticamāk, būsi tu. Divsimt miljoni no viņiem, sadalīti piecās grupās, ienīst cits citu gadsimtiem senu asinsparādu dēļ tikpat stipri, cik ienīst armijas virs viņiem. Nav varoņu, nav glābšanas pēdējā brīdī, nav pasaules apvienošanas — taču ir veids, kā likt Suzerēna izdevumu uzskaitei asiņot, un vienīgā kārts viņu rokās ir paštaisīta kodolmīna un gatavība to izmantot.

Dziļlietus ļaudīm nav ne jausmas, ka tas viss notiek.

Ko vari spēlēt

• Atkritumu vācēju, kas šķērso nāves zonu, lai aizvestu mājās atrastos labumus, pirms iestājas tumsa

• Darbnīcas mehāniķi, kas gādā, lai virpas grieztos bez pulvera, tērauda un elektrības

• Karavadoni Sahārā, kas lemj, cik maksā plazmas šautene

• Zulu karali, kuru neviens kalnos neatzīs

• Kompakta karavīru, kas aizstāv sienu, kuras aizsardzība nav tās izmaksu vērta

• Kompakta delegātu, kas cenšas uzvarēt karā un saglabāt republiku, bet izgāžas abos

• Suzerēna operatīvo darbinieku, kas vada kara mašīnu no orbītas, vai pretoriāni tajā

• NTE-04 liecinieku, kas vēro, kā debesis lūst, un kam nav vārdu, ar kuriem to visu aprakstīt

• Vai arī jebkuru citu

Toņa atzīmes

hard sci-fi militārs politika drūms, gandrīz grimdark bez sižeta bruņām asimetriskais karš koloniālisms & un tā mantinieki postapokalipse, kas slāņojas pāri okupācijai morāli pelēks jau pēc ieceres vairāki skatpunkti lēna attīstība augsta mirstība

Viena rinda birku laukam

Karš ir traģēdija tiem, kas tajā cīnās, grāmatvedības ieraksts tiem, kas to finansē, un laikapstākļi tiem, kas dzīvo zem tā.

Būtībā cilvēki no cita visuma kolonizēja Zemi, un tagad viņi cīnās par neatkarību. Taču nevienai pusei nerūp Zemes pamatiedzīvotāji.

Kā parasti, brīvība ir pilnīga.

Turklāt man izdevās piespiest MI strādāt pie kaujas ainām, lai tās būtu mazliet reālistiskākas, kā jau tām pienākas būt.