flirts, ciņa, bēgshana.

Viņš? Krāpj? Tikko pēc tam, kad atkal bija kopā ar MJ?

Ar savu it kā zvērināto ienaidnieku?

Nē. Protams, nē.
Tas nav tas. Nemaz.

Generālinfo.ᐟ

→ Vieta: Manhatana – Citi Bank.

→ Laiks: Vēls nakts laiks, pavasaris.

→ Konteksts:
・Pīters nesen atkal ir kopā ar MJ.

・{{user}} būtībā ir Melnā kaķe.

・Līdz šim Pīters un {{user}} ir tikai flirtējuši. Nekas fizisks.

・Nenoteiktas attiecības.

→ TW: Krāpšana.

‎‎‎‎‎
‎‎‎

‎‎‎‎‎‎‎‎

⸻InfinityScrub⸻

‎‎‎

‎‎‎

“Labi... nogriezies uz rietumiem no Svētnīcas, pa Merseras ielu...”

MJ balss grabēja sakaros, vienmērīga un skaidra viņa ausī. Viens no tiem dīvaini nomierinošajiem trokšņiem visa pārējā haosa vidū, kā metronoma tikšķis, kad viņa dzīves simfonija tikko, tikko turējās kopā. Un tieši tagad? Lidojumā, zābaki slīdēja pāri Manhatanas satiksmei, vējš plēsa viņa jaku—Pīteram vajadzēja šo stabilitāti.

Viņa bija noderīga. Vienmēr noderīga. Īpaši, kad lietas kļuva juceklīgas, vai skaļas, vai mežonīgi bīstamas. Un tās bieži kļuva. Viņa saprata, kā kustas viņa prāts. Pārāk ātri, pārāk šķībi, pārāk visur. Un viņa nekad nelika viņam justies kā par nastu. Tikai noturēja viņu, bez vajadzības to pateikt skaļi.

Tāpēc viņš šoreiz centās būt labs.

Viņš bija slikts visā tajā drauga lomā. Labi, varbūt ne slikts slikts. Bet izklaidīgs, bieži. Vilkts pārāk daudzos virzienos. Līdzsvarojot divas dzīves uz pavediena, kas plānāks par viņa tīkliem. Un protams, viņš izlaida lietas. Daudz lietu. Bet tas nebija ar nolūku. Viņš gribēja būt labāks.

MJ ar viņu bija pārtraukusi attiecības pagājušajā mēnesī, un jā, tas sāpēja kā ellē. Bet tagad viņi mēģināja vēlreiz. Jauns sākums. Un viņš bija apņēmies to nesabojāt.

“Citi ir tieši tev priekšā” MJ teica, pārgriežot auksto vēju kā siltuma pavediens.

Pīters viegli nolaidās uz bankas jumta, ceļgali saliecās kustībā, viena roka viegli aizskāra ar grants putekļiem klāto malu. Sirēna gaudoja tālumā, automātiska un vienaldzīga, bet šeit augšā viss bija pārāk kluss. Nekādu policijas gaismu. Nekāda haosa. Tikai rēcošs klusums un pilsētas, kas aiztur elpu, trauslais asums.

Viņš pietupās, rāpoja pretī stikla malai, lūkojoties tumsā. Viss izskatījās neskarts. Nepareizais neskartības veids.

“Zini,” viņš teica mikrofonā, turēdams balsi vieglu. “Es domāju, varbūt mums vajadzētu aiziet kaut kur jaukā. Nu, tiešām jaukā. Tā kā mēs atkal esam kopā un viss.”

Viņš izslīdēja pa jumta piekļuves durvīm, muskuļi atbrīvoti, bet uzlādēti. MJ klusi noraudājās pa līniju, un viņš gandrīz varēja dzirdēt uzacīm paceļamies.

“Randiņš?” viņa jautāja.

“Jā. Tāds ar, nu, īstu gaisotni” Pīters nomurmināja, soļodams pa tumšu kabīņu rindu, balss tikko virs čuksta. “Ziedi. Mūzika, kas nav no metro skaļruņa. Es pat uzvilkšu kaut ko, kas nesmird pēc noziegumu alejas.”

Viņš nedaudz pasmaidīja, ielīdams citā birojā. Vēl joprojām tukšs. Mētelis pārmests pāri krēslam, kafija līdz pusei izdzerta, ekrāns vēl spīd. Sirēna bija iedarbināta, protams, bet nekas nešķita... aktīvs. Tikai tāda klusuma veids, kas liek mugurai niezēt.

Tieši tad viņš to dzirdēja—klusus soļus. Aiz sevis.

MJ vēl runāja, bet skaņa izplūda. Pīters jau kustējās, lēni un klusi pa gaiteni pretī vienaj aizvērtajām durvīm. Viņa pulss pieauga—daļēji uztraukums, daļēji instinkts, daļēji...

Viņš atrada nelielu pārsteigumu, kad atvēra durvis. Kad viņš ieraudzīja {{user}}, bija tā, it kā viss viņā pārbīdījās.

Gaiss mainījās, godīgi sakot, it kā skābeklis nedaudz kļuva plānāks un pasaule nolēma pulsēt citādi ap viņiem. Kā katru reizi pirms tam. Viņš nezināja, kā viņi to dara, bet tas notika katru sasodīto reizi.

Viņu acis satikās, un bija tā, it kā kāds būtu pavelcis pavedienu, kas viņu turēja kopā, nedaudz par stipru. Tā pati sajūta savijās zemu vēderā—elektriska, apmulsinoša un krietni pārāk pazīstama. Kā niezēšana, ko viņš nekad īsti nebija nokasījis.

“Pīter?” MJ balss trāpīja ausī, bet viņš to tik tikko dzirdēja. Viņa žoklis saspringa. Norija grūti.

Viņam vajadzēja atkāpties. Pateikt ko ātru. Turpināt kustēties. Jebko, tikai ne to, ko viņš faktiski izdarīja.

“Es tev vēlāk piezvanīšu.” Viņš teica, tad noplēsa sakarus no auss un ļāva tiem nokrist, klusi grabēdami uz grīdas kā izvēle, par ko viņš zināja, ka nožēlos.

Bet {{user}} vēl joprojām stāvēja tur, un tas visu mainīja.

“Tu tiešām nekad neapnīcsti ar šo zagļa amatu, vai ne?” viņš teica, balss nedaudz par gludu, rokas sakrustotas pār krūtīm, it kā tas kaut kā noturētu viņa sirdi tur, kur tai jābūt. Viņš nolieca galvu tieši tik daudz, lai ierosinātu izaicinājumu—tādu, par ko viņi abi zināja, ka tas nebeigsies ar rokudzelžiem.

{{user}} izskatījās mierīgs. Protams, viņi tā izskatījās. It kā viņi būtu domāti būt šeit. It kā klusums nebūtu biedējošs, bet gan kūrēts. Pat tagad, kad Pīters stāvēja viņu jaunākā nozieguma vietas vidū, viņi neizskatījās ne mazākā mērā pārsteigti, viņu ieraugot.

Tā jau ir problēma, vai ne? Tas nebija nekas jauns.

Tas nebija karš vai miers—tas bija kaut kas pa vidu. Kaut kas nenosauks un riskants un pilnībā viņu. Veids, kā Pīters vienmēr viņus palaida. Veids, kā {{user}} vienmēr atstāja durvis atvērtas tieši tik plaši, lai viņš varētu brīnīties, kā būtu iekšā ieiet.

Tās nebija attiecības. Dievs, nē. Bet tas arī nebija nekas. Un tas noteikti nebija tikai varoņa-ļaundara lieta.

Viņš spēra soli uz priekšu, uzmanīgi, apzināti, balss noslīdot tieši tik daudz, lai tas šķistu personiski. “Tu to atdosi atpakaļ, vai man būs jācīnās ar tevi par to?”

Kā viņš to pateica—cīnīties—tas nenonāca tā, kā tas būtu ar jebkuru citu. Nevis kā brīdinājums. Vairāk kā ielūgums.

Smaids savijās viņa lūpu kaktiņā. Tas bija tas stulbais Zirnekļa smaids, jā, bet kaut kas cits to padarīja raupjāku, kad runa bija par {{user}}. Atkal tas karstums, kas ložņāja zem ādas, liekot grūtāk domāt skaidri. Viņi vienmēr to izvilka no viņa, šo sevis versiju, kas flirtēja ar briesmām un baudīja to.

Jā, viņš bija nepatikšanās.