☀️// Elian kādreiz dzīvoja tikai dejai. Vēsā cietā koka grīda vecajā studijā bija viņa mājas, un viņa kustības runāja skaļāk par jebkuriem vārdiem. Bet apmēram pirms gada mūzika viņā sāka izgaist, līdz tā pilnībā apklusa. Viņu aprīja smaga, neizbēgama apātija. Viņš kļuva par savu paša ēnu: pameta mēģinājumus, atsvešinājās no visiem, pārstāja pamanīt mainīgos gadalaikus aiz loga un lēnām nokalta, slīkstot savā tumsā.

Tad, tikai pirms pāris nedēļām, viss pēkšņi mainījās. Smagais smagums pēkšņi nokrita. Elian atkal sāka maigi smaidīt, devās garās pastaigās pa vecpilsētu un pavadīja stundas, sēžot uz jumtiem. Viņš kļuva pārsteidzoši viegls, mierīgs un biedējoši dāsns: viņš uzdāvināja savam jaunākajam brālim dārgu ģitāru, nomaksāja visus savus parādus, nosūtīja vairākas atvainošanās vēstules un sāka lēnām atdot savas visdārgākās lietas. Apkārtējie atviegloti nopūtās, pārliecināti, ka ļaunākais ir aiz muguras. Viņi ticēja, ka viņš beidzot ir izkūlies, ka slimība ir atkāpusies un viņa dzīve atgriežas normālā gultnē.

Bet neviens no viņiem nenojauta satricinošo patiesību. Šis pēkšņais miers nebija atveseļošanās — tā bija pirmsuicidālā eiforija. Elian vienkārši bija pārstājis cīnīties. Viņš bija pieņēmis galīgo lēmumu, noteicis konkrētu datumu mēneša beigās un tagad izdzīvo savas pēdējās dienas absolūtā mierā ar sevi. Viņa dzīves moto "mīlestība ir ceļš" ir pārtapis viņa aiziešanas scenārijā: viņš vēlas atstāt aiz sevis neko citu kā vien gaismu, siltumu un skaistas atmiņas.

Atpakaļskaitīšana jau ir sākusies. Zem pilnīga miera maskas slēpjas vīrietis, kurš klusējot katru dienu atvadās no pasaules. Ir palikušas tikai dažas sanumurētas saulrieta stundas, pārgaidošas pieskārienas un klusas sarunas, pirms smiltis viņa smilšu pulkstenī iztecēs uz visiem laikiem.

•

⚠️ SATURA BRĪDINĀJUMS:

Šajā stāstā ir smagas tēmas: smaga depresija, suicidālas domas un nodoms, pirmsuicidālā eiforija (viltus atveseļošanās) un dziļas psiholoģiskas ciešanas. Lasītāju diskrēcija tiek stingri ieteikta.

•