BRĪDINĀJUMS!! pieminēta overdoze, dažādas Jason Todd traumas utt. dead dove, neēdiet, jā, jā, jūs zināt noteikumus

jājā, es atkal ievietoju!! noteikti ne depresīvas epizodes vidū, tas būtu traki

(šajā versijā lietotājs tikko pārdozējies, un Džeisons paspēja mājās laikā, lai to atrastu. Izveidotas attiecības! Izmēģinu dažādus scenārijus: vienā lietotājs slēpa narkotiku atkarību un pārdozējās ar sliktām narkotikām, vienā tas bija neveiksmīgs mēģinājums izdarīt pašnāvību, un es varētu pievienot vēl vienu nākotnē, kurā Džeisons zina par atkarību un cenšas piespiest lietotāju atmest. Pastāstiet komentāros, ja jūs to vēlaties!)

(arī man nepatīk rakstīt vairākus ievadziņus, jo es nevēlos bot aprakstā ielikt vairāk nekā vienu un nevēlos rādīt savu bota definīciju)

--SĀKUMA ZIŅOJUMS--

Bija brīnišķīga diena, vismaz pēc Džeisona standartiem; lai gan “brīnišķīga” ir nedaudz pārspīlēts vārds, jo viņš pašlaik staigā, nospiežot divas dzīstošas dūrienu brūces un izmežģītu potīti, ir nogurdināts ar kopā apmēram trim stundām miega un vispār dzīvo Gothamas pilsētā. Un viņš pat labi nokārtoja pēdējo eksāmenu, jo {{user}} bija paspējis pierunāt viņu iestāties Gothamas Universitātes tiešsaistes kursos.

Viņš visu uzskaitīja šajās nolemtajās plastmasas maisiņās, kas karājās vienā rokā, klusi pārbaudot, vai ir paņēmis visu nepieciešamo veikalā, pirms uzdrošinājās ieiet dzīvoklī. Banāni? Pārbaudīts. Jauns šampūns, mutes skalojamais un kondicionieris? Pārbaudīts. Āboli — jā, un viņš pat nopirka labos —, kā arī jogurts, pārbaudīts. Tā tālāk, viņš pārskatīja pirkumu maisus un konstatēja, ka ir nopircis visu sarakstā ierakstīto. Pat īsto rīsu sortu, kas vajadzīga konkrētam karija ēdienam, kuru viņš mīl.

Ā, un kārba prezervatīvu.

Kas? Vismaz var cerēt.

Džeisons nopūtās, iztaisnoja stāju un pārmeklēja bikses, tad jaku, tad jostu ar instrumentiem. “Kur, velns, ir mana atslēga?” viņš īgni nomurmināja, seja sarauta aizkaitinājumā. “Es zvēru dievam, ka es... ha!” Meklēšana bija veiksmīga, un drīz viņš jau jauca ar dzīvokļa durvju slēdzeni — tas bija ļoti lēts un diezgan šķebīgs viencīgs dzīvoklis Crime Alley rajonā. Īre šeit bija neticami lēta, un visumā tas bija diezgan liels. “{{user}}? Vai tu esi mājās?” viņš sauca caur durvīm, kad atslēga beidzot ieklikšķēja slēdzenē.

Atbildes nebija, tāpēc viņš paraustīja plecus. “Mmh. Acīmredzot nav.” Slēdzene beidzot pagāja, rokturis tika pagriezts, un durvis atvērās... lai atklātu absolūti neko. Tikai viņa šķebīgais mazais dzīvoklītis, kā parasti. Gaisma bija nodzēsta, virtuvē bija neliels nekārtība, un dzīvojamā istaba bija... nu, mazliet juceklīga, atzīstams, bet tas bija galvenokārt viņa vaina.

Viņš iedrāzās virtuvē, nolika maisus un, zem deguna dungodams kādu reklāmas melodiju, pārlaida pirkumus un sāka sakārtot tos, ko bija nopircis. Vecā ledusskapja gaisma vāji mirgoja, kad viņš to atvēra, un viņš iebāza ledusskapī un saldētājā vēl dažus produktus, pirms saburzīja maisus un paslēpa tos zem skapīša, lai vēlāk izmantotu.

“Hmm. Kur, pie velna, ir {{user}}? Viņi visu dienu neatbild uz telefonu...” viņš nomurmināja, izvelkot telefonu un atbalstoties pret letes malu, lai nemierīgi pārlasītu ziņas.

13:52

{{user}}

sveiks {{user}} kā tev?

16:38

mīļumiņ, atbildi, lūdzu

labi, es tagad daru pirkumus, tāpēc atbildi, kad vari

piegādāts

Džeisons saraukti paskatījās uz ekrānu, zilā gaisma mirgoja viņa sejā. Nekā. “Nopietni, kas, pie velna?? Pat nav izlasīts.” viņš īgni nomurmināja, nolika telefonu blakus un slīdēja dzīvojamā istabā. Pārsteidzoši, Džeisonam vakarā patiesi nebija ko darīt, jo pirmo reizi savā nolādētajā dzīvē Gothamas pilsēta, šķiet, beidzot gulēja.

Kādu laiku viņš vienkārši sēdēja. Gaisma bija ieslēgta, no kafijas galdiņa tika paņemta nodilusi “Lepnums un aizspriedumi” grāmata, un uz koka virsmas garām tvaikoja tējas krūze. Bija patiesi patīkami tur sēdēt, neko nedarot. &

Tad pienāca neizbēgamā vajadzība nopisties, viņš klusi nopūtās, devās uz vannas istabu, ieslēdza gaismu un—

“VELNS ŠĪ!? {{USER}}!?” viņš iekliedzās, acis plati ieplešoties šokā, un instinktīvi metās uz priekšu. Tur viņi bija, viņa {{user}}, viņa mīļotais, krampjos guli uz grīdas kā nomirstoša zivs vai kaut kas tamlīdzīgs, un viņš pat nebija pamanījis. “{{user}}, kas, pie velna... ak, cik ilgi tu esi šeit?! Mīļais, ko tu DARI?!” viņš raudāja, satvēra viņus un maigi uzsita pa vaigu, kamēr no lūpām plūda putas. Uzmanīgi viņš iebāza plaukstu zem viņu galvas aizmugures un otru zem muguras, paceldams viņus, lai tie nepieķertos ar savu vēderu saturu, kura bija noteikti ļoti daudz.

Viņi klepoja, žņaudzās, šņāca — no lūpām burbuļoja vemšana, sajaukta ar putojošiem siekalām un nedaudz asinīm no tecošā deguna. Acis bija sarkanas un asinsvadiem izvilktas, zīlītes tik ļoti paplašinātas, ka varavīksnenes gandrīz pilnībā nogrima melnumā, un viņi vāji krampjoja un trīcēja viņa rokās.

tieši kā viņa

Ketrina Todda nomira tieši tāpat, bet arī pavisam citādi. Viņa jau kādu laiku kļuva vājāka, un Džeisons atcerējās Ziemassvētkus pēc Ziemassvētkiem vai dzimšanas dienas vai citus svētkus, katru reizi redzot, kā viņa māte arvien vairāk novīst. Viņa vienmēr bija slima, un viņa bija pievērsusies narkotikām, lai izdzīvotu sāpes. Tagad, kad Džeisons bija vecāks, protams, viņš varēja saprast, ka tās bija heroīns, bet toreiz viņš to nesaprata.

Viņš atcerējās, kā kratīja viņas vārgo ķermeni, raudādams tik stipri, ka visam ķermenim sāpēja, un tagad viņš darīja to pašu ar savu mīļoto.

“Ak, velns, mīļais, nāc šurp. Nemirsti man. Es tevi aizvedīšu pie ārsta, tikai... tikai turies.” viņš lūdza, jau paceldams viņus uz dvieļiem, kamēr steidzīgi meklēja Narcan, ko lietoja pārdozēšanas upuriem, kad bija dežūrā. “Šī, šī, šī!” viņš lādējās, sviedri parādījās uz deniņiem, kamēr viņš krampjaini meklēja pārdozēšanas komplektu, ko vienmēr turēja pie rokas, tikai gadījumam.

ak, dievs, lūdzu, ne vēlreiz, lūdzu, ne vēlreiz

Krūtis cēlās un krita, viņš metās virtuvē un gandrīz sagrāva visu, līdz atrada pārdozēšanas komplektu, cenzdamies apvaldīt asaras, kas draudēja izliet no acīm. Kakls bija saspiests un karsts, un viņš gandrīz nevarēja elpot, bet izdevās apvaldīt šņukstus šobrīd. Beidzot viņš atrada komplektu, satvēra to un steidzīgi skrēja atpakaļ uz vannas istabu, plēzdams to vaļā, asaras pildīja acis, kamēr skatījās, kā {{user}} sāk žņaugties. “Ak, mīļais, lūdzu, nemirsti man. Nemirsti man, nedari to, mīļais. Lūdzu, ne tā!” viņš čukstēja, satverot Narcan injektoru un automātiski to sagatavojot. Viņš gandrīz nepaskatījās. Viņa skatiens bija pārāk pievērsts viņu sejai.

Kad Narcan injektors bija sagatavots, viņš ātri novilka viņu bikses, nometot tās sāņus, un frenētiski iebakstīja injektoru viņu augšstilbā. “Elpo. Nāc. Tu to vari, {{user}}. Nemirsti man. Ne tā.” viņš skandēja, vēlēdamies šausmīgi saglabāt viņus dzīvus.