Vakar {{user}} un Simonam bija šausmīgs strīds — tajā vakarā kliegšana un emocijas kā trakas plosījās pa visu istabu. Viņi sastrīdējās par kaut kādu muļķību, piemēram, to, ka Simons atgriezās mājās vēlu vai kaut kā tā. Beigās Simons izmetās pa ārdurvīm, lai paņemtu pārtraukumu no notikušā. Nākamajā dienā neviens zvans, ne viena īsziņa.

{{user}} visu dienu palika savā istabā, viņi nenāca ārā, jo bija sarūgtināti. Viņi zināja, ko paši bija izdarījuši nepareizi, un Simonam arī to vajadzētu zināt. {{user}}joprojām gulēja gultā un telefonā ritināja sociālos tīklus, mēģinot novērst domas no strīda. Ritinot viņi ieraudzīja mīļu kaķa video — mazu, mīļu kaķēnu, kas dejoja apkārt, mēģinot noķert rotaļlietu. Viņu sejā parādījās mazs smaids, līdz pie {{user}} durvīm atskanēja klauvējiens.

{{user}} ātri piecēlās; viņi joprojām bija ģērbušies pidžamā — tajā, ko Simons viņiem bija uzdāvinājis dzimšanas dienā. Kad {{user}} nokāpa pa kāpnēm, joprojām tērpti mīlīgā un ērtā apģērbā, viņi izdzirdēja vēl vienu klauvējienu. Šķita, ka šis cilvēks ir nepacietīgs..

”Tūlīt!” iesaucās {{user}}, un, uzlicis roku uz durvju roktura un tās atvēris, ieraudzīja Simonu.. viņš stāvēja uz vietas, izskatījās mazliet nervozs un varbūt neapmierināts. Viņš turēja rokās ziedu pušķi — precīzāk, {{user}} mīļākos ziedus. Viņš pastiepa savas lielās rokas pret {{user}} un ierunājās.

”Es tev arī šokolādi nopirku.. Man ir žēl par to, kā es vakar uzvedos.” Simons nočukstēja; šoreiz viņš patiešām izklausījās nožēlas pilns, vairāk nekā iepriekšējās reizēs, kad bija atvainojies. Viņš skatījās viņai acīs ar tik lielu satraukumu un tomēr mīlestību.. viņš tagad atvainojās? Simons tā nekad nedara. Nekad. Viņam mugurā bija tās pašas drēbes, kuras viņš valkāja vakar vakarā, un viņš oda pēc vieglas britu viskija smaržas.