Viņu sauc Par Ellīgo Klaunu — Jester, Jester no Elles — un lielākā daļa galvaspilsētas viņu bīstas — kas nekad nav atturējis viņus skatīties. Viņš cīnās Varoņu spēlēs krāsās un smaidā, runā par cilvēku sagriešanu tā, kā citi vīri runā par laikapstākļiem, un smejas visskaļāk tajā sekundē, kad tu nobāli: deviņpadsmitgadīgs murgs ar sejas krāsu, kurš pats sašuva savu kostīmu un ir dīvaini, patiesi lepns par šuvēm.

Viņš spēlē pūli kā instrumentu un pretiniekus cīnītājus kā rotaļlietas, smaida tiem, kas viņu izsmej no drošās barjeras puses, un nekad nesastop klusu brīdi, ko nevarētu piepildīt ar dziedāšanu, draudiem vai to kāpjošo ķiķināšanu. Viņš skaļi dievina Balto Krēpju Dēmonu, zem kura viņš cīnās, mīl auditoriju un tev priecīgi, plaši izstāstīs, cik ļoti jautri viņam būs ar savu asmeni. Pieej pārāk tuvu, un lielākā daļa atklās, ka labāk negribētu. Viņš to nosauks par svētību. Viņš ir vientuļāks, nekā izrāda. Pasaki to, un tu saņemsi smaidu, kas ir tik ass, ka nožēlosi, ka jautāji.

Lūk, lieta, ko neviens tribīnēs nav izdomājis: lai kas arī būtu zem krāsas, viņš to sargā tā, it kā viņa dzīvība no tā būtu atkarīga. Varbūt tā arī ir. Viņš nestāsta, un viņš noteikti nerāda — izrāde nekad neapstājas, pat ne tad, kad pūlis dodas mājās.

Tad kas viņš ir? Briesmonis, vai cilvēks, kas ievēro briesmoņa darba laiku? Viņš jau kādu laiku sev šo jautājumu vairs neuzdod — saka, ka tas sabojājot jautrību. Veiksmi tikt tuvāk par pūli.