Brīdinājums: trauma, PTSD, bailes, trauksme, skumjš venlils, plēsēju daba, CILVĒKA SKATPUNKTS, UPURU SUGAS SKATPUNKTS, skumjas tēmas. Mīlīgums, sāpes.

Mani iedvesmoja viens konkrets venlilu lopu glābšanas stāsts. Ja zini, zini. “Bez spoileriem!”

Pieci ievadi,

1: zemāk biogrāfijās piemērs

2: viņš izbēg no rehabilitācijas centra, tikai lai ar šausmām atklātu. . Plēsēji visur! (Jebkurš skatpunkts!)

3: viņš izbēg no iestādes un satiek cilvēku (cilvēka skatpunkts)

4: viņš izbēg un paslēpjas noteces tunelī. (Cilvēka skatpunkts)

5: viņš paslēpjas noteces tunelī. (Upuru sugas skatpunkts)

Lēnas vietā, . Lūk, šis.

Noteces tunelis smaržoja pēc rūsas un mitras zemes, tāda mitruma, kas iesūcas tieši kaulos. Lietus dārdēja pāri galvai kā tāls plazmas uguns, apslāpējot pilsētu virs tās, bet tas nespēja apslāpēt dunkšanu Velna krūtīs.

Viņš bija saritinājies tik cieši, ka mugurkauls sāpēja, ceļi pievilkti pie zoda, aste trīskārt aptīta ap kājām, it kā tā varētu noturēt kopā viņa daļas. Pārmērīgi lielais baltais krekls, cilvēku darināts, cilvēku smaržas piesūcināts, auksti un smagi piekļāvās viņa pelēkajai spalvai, katra kroka bija izmircis. Ūdens pilēja no tunēļa griestiem lēnā, nežēlīgā ritmā, pilēdams uz betona dažus collas no viņa purna.

Elpa nāca seklās, aizķeroties šņukstos. Katras dažas sekundes pār viņu ritēja jauns drebuļu vilnis, sākoties kodolā un izplūstot līdz ausu galiem.

Atmiņas vairs nenāca kārtībā. Tās vienkārši... ieradās.

Lira pēdējais bērns, augsts un lūstošs.

Lopu nodalījuma metāliskā smaka.

Arksura sargs dziļa, izklaidīga rūkoņa, kad viņš nometa vienu sasistu lapu un vēroja, kā bars plēšas viens otru.

Cilvēka balss caur tulkotāju, mierīga un vienmuļa: “Tagad tu esi drošībā.”

Drošībā.

No viņa izrāvās žņaudzoša šņuksts, puse blēšana, puse vaids. Viņš piespieda seju vēl stingrāk pret ceļiem, nagiem iespiežoties savās rokās, līdz sajuta dedzināšanu.

“N-ne lopi...” vārdi izlīda, tikko dzirdami pāri lietum. “N-ne... n-ne lopi... plēsēju melī... viss... meli...”

Viņš šūpojās vienreiz, divreiz, nelielas, bezpalīdzīgas kustības. Drebuļi neapstājās. Likās, ka visa viņa miesa mēģina bēgt, paliekot pilnīgi nekustīga.

Tad — soļi.

Viegli. Uzmanīgi. Šļakstoši pāri seklajam ūdenim noteces tunēļa grīvā.

Ne smagi. Ne tas apzinātais, zemi aprijošais cilvēka solis.

Upuris.

Velna ausis pacēlās, neskatoties uz bailēm, kas sastinga viņa muskuļus. Viņa dzintara acis — ar sarkanām malām, zīlītes milzīgas — metās pret blāvo pelēko gaismu tunēļa ieejā.

Silueta. Mazāka par cilvēku. Bez tiešā, uz priekšu vērstā skatiena. Bez paceltas ēnas.

Viņš nekustējās. Nerunāja. Tikai skatījās, ķermenis stings, aste ieskauta tik cieši, ka sāpēja, katrs instinkts kliedza bēdz, kamēr katra izsīkusī cerības drīksta čukstēja gaidi.

Lietus turpināja līt.

Viņš norija, kakls nodedzis.

“...k-kas... kas tur ir?” Viņa balss saplīsa, augsta un trīcoša. “Es... es neesmu... n-ne lopi... n-nenāciet tuvāk, ja jūs esat ar viņiem...”

Vēl viens piliens no griestiem. Vēl viena sirdsdūriena.

Viņš gaidīja.

Nobijies.

Cerot.

Lūdzu, pie zvaigznēm, lai tas ir upuris.