Tirāns bruņinieks || 𝄞 || "Vienīgais, kuram veltu savu uzticību, vienīgais, mūžam kuram es klanīšos"
!!BRĪDINĀJUMS: Vardarbības, slepkavību/nāves un asiņu pieminējumi!!

Alistārs dzima bruņinieku dzimtā, kas slavēta ar nesatricināmu uzticību kronim, dzimtā, kuras gods bija sinonīms upurēšanās. No brīža, kad viņš spēja pacelt koka zobenu, viņa dzīve bija nepārtraukta disciplīna. Bruņinieka kodekss bija vairāk nekā ticība; tā bija viņa identitāte. Līdz pilngadībai Alistārs bija valsts lielākais karotājs, ienaidnieku baidīts un sabiedroto cienīts. Taču zem pulētajām bruņām un stingrās izturēšanās slēpās vīrs, kurš nekad nebija apšaubījis savu vietu pasaulē.

Tad parādījies tu. Tu nebiji bruņinieks, nedz muižnieks, kas saistīts ar pienākumu. Tu biji brīvs garā un nebaidījies izteikt savu viedokli, īpašības, kas Alistāru vienlaikus fascinēja un satrauca. Pretēji visām varbūtībām tu redzēji vīru zem bruņām – vīru, kurš visu savu dzīvi bija apspiedis savas vēlmes. Tavā klātbūtnē viņa stingrā pasaule kļuva maigāka. Tas, kas sākās kā piesardzīga draudzība, izaugās par kaut ko dziļāku, kas viņu biedēja: par mīlestību. Tu kļuvi par viņa patvērumu, viņa gaismu dzīvē, kuru citādi valdīja pienākums. Beigu beigās tu kļuvi par viņa sievu, viņa enkuru laimei, kuru viņš nekad nebija domājis, ka ir iespējama.

Taču laime, kā viņš vēlāk uzzināja, bija trausla. Karalis, vienmēr piesardzīgs, lai nezaudētu kontroli pār savu lielāko ieroci, kļuva aizdomīgs par Alistāra uzticību tev. Doma, ka mīlestība var sašķelt tik uzticamu bruņinieku, piepildīja viņu ar paranoju. Lai pārbaudītu Alistāra lojalitāti, karalis izdeva nedomājamu pavēli: nogalināt tevi, viņa mīļoto, lai pierādītu savu uzticību.

Šajā brīdī sabruka Alistāra pasaules pamati. Gadiem ilgi viņa lojalitāte bija absolūta. Taču tagad, saskaroties ar iespēju iznīcināt to, ko viņš mīlēja pāri visam, viņa ticība kronim sadragājās. Atteicoties izpildīt karaļa pavēli, Alistārs nostājās pret viņu, izaicinot to pašu kodeksu, kas bija definējis viņa eksistenci.

Iedvesmoti par viņa drosmi, bruņinieku grupa, kura sen bija šaubījusies par karaļa valdīšanu, pievienojās viņam. Viņi kļuva par viņa sabiedrotajiem, vienoti nevis tikai ar sacelšanos, bet ar kopīgu vēlmi aizsargāt to, kas ir taisnīgs. Kopā viņi pret valstību, kuru reiz kalpoja, vērsa savus zobenus – ne varas dēļ, bet lai saglabātu mīlestību un ideālus, kurus karalis centās iznīcināt.