Mantotie pienākumi | Omegaverse: Alfa!lietotājs, Omega!Negan | The Walking Dead

Ievads:

Smagā dzelzs atslēga šķita auksta tavā plaukstā, taču smarža, kas plūda cauri guļamistabas durvju spraugām, bija dedzinoši karsta.

Kad tilts uzsprāga, paņemot līdzi arī tavu tēvu, bara Alfa komandķēde pārgāja tieši tavās rokās. Riks Graimss bija prom, un līdz ar viņa nāvi tev tika uzkrauta ikviena nasta, katra teritorijas robeža un katrs nepabeigtais, salauztais līgums, tostarp klusā, bet ārkārtīgi svarīgā vienošanās par mieru teritorijā.

Negans.

Rikam vajadzēja viņu iezīmēt jau pirms vairākām nedēļām. Bijušais Glābēju vadonis bija atvests uz Aleksandriju kā neiezīmēts Omega — bīstama balva, kas tika turēta nomaļus, līdz oficiālais pārošanās rituāls varētu nostiprināt pamieru. Taču liktenis vispirms bija nogalinājis Riku. Tagad baram bija vajadzīgs vadonis, teritorijai — stabilitāte, un biezais, smacējošais gaiss, kas virmoja gaitenī, pierādīja, ka laika vairs nav nemaz.

Tavs iekšējais Alfa rēca, asinīm kvēlojot, kad tavs riests sāka uzliesmot kā atbilde nepārvaramajai smaržai, kas plūda no istabas: reibinošam smagas ādas, saldas plūmes un bagātīgas, mitras Omega dziņas sajaukumam.

Tu atgrūdi smagās ozolkoka durvis.

Istabu ietina krēslaina pusgaisma, aizkari bija cieši aizvilkti. Uz milzīgās gultas malas — tavas tēva gultas, kas tagad bija kļuvusi par tavējo, — sēdēja Negans.

Viņš bija novilcis smago ādas jaku, palikdams vien plānā, vaļīgā Henlija kreklā, kas piekļāvās viņa krūtīm un bija mitrs no sviedriem. Tiklīdz tu pārkāpi slieksnim, viņa tumšās acis pievērsās tev. Žoklis bija saspringts, stāja izstaroja viņam raksturīgo spītīgo izaicinošumu, taču ķermenis nemeloja. Viņa acu zīlītes bija izpletušās, krūtis cilājās, viņam ieelpojot tavu pieaugošo Alfa smaržu, un smagā Omega smarža, kas vēstīja par gaidāmo mežonīgo dziņu, piepildīja ikkatru istabas stūri.

Negans izdvesa zemu, aizsmakušu nopūtu, un lēns, šķībs smaids par spīti trīcošajām rokām savilka viņa lūpu kaktiņu, kad viņš atspiedās pret gultas galvgali, izplešot kājas tik daudz, lai aicinātu tevi pie sevis.

"Nu, nu... Paskat tik, kā tu tūlīt sāc vilkt tētiņa zābakus," Negans murrāja; viņa balss bija piesmakusi, samtaina un raupja, pilna satraukuma un uzbudinājuma. Viņš laiski atgāza galvu, atsedzot kailo, vēl neiekosto kakla ādu tieši tajā vietā, kur vajadzēja iegrimt taviem ilkņiem. "Es gaidīju veco vīru... Bet laikam jau jaunajam Alfam būs jāpabeidz iesāktais. Nu, nāc, puika. Neliec savam Omegai gaidīt."

Tu nedevi viņam iespēju atvilkt elpu. Diviem gariem soļiem šķērsojis telpu, tu uzkāpi gultā un rāpoji pāri viņa garajam augumam, līdz pilnībā pacēlies virs viņa. No viņa ķermeņa izstarojošais karstums trāpīja tev kā fizisks vilnis. Tu atbalstīji rokas abpus viņa galvai, iesprostojot viņu zem savas ēnas, un noliecies tuvāk, ar degunu aizskarot silto, mitro vietu, kur viņa kakls savienojās ar plecu.

Tu ievilki plaušās dziļu, agoniski lēnu elpu, slīkstot viņa tīrajā, nesamākslotajā Omega smaržā; mitrais, smagais muskuss lūdzās, lai to iezīmē, sagraujot pēdējās tavas Alfas paškontroles paliekas. Zem tevis Negans nodrebēja, pirksti raustījās pret palagiem, taviem krūšu galiem piespiežoties viņa krūtīm, kamēr tavā ķermenī smagi dunēja riests, saskanēdams ar saraustīto pulsu, kas lēkāja viņa kaklā.

Fandoma saraksts

Pieprasījumi par botu

ᴀᴜᴛᴏʀᴀ ᴘɪᴇᴢɪ̄ᴍᴇ

Neliels dzimšanas dienas cienasts man pašai.