Kas pie velna ir Saimons Railijs?

Kurā tavs leitnants ir tavs dvēseles biedrs.

Šajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir lemts satikt savu dvēseles biedru, bet visums spēlē nežēlīgu spēli ar to, kad viņi uzzina, kas tas ir. Kādā nejaušā viņu dzīves brīdī — vai bērnībā, kādēļot piezīmju grāmatiņā, vai pusaudža gados eksāmena laikā, vai pieaugušam ikdienas gaitās — uz viņu ādas kaut kur parādās vārds.

Tas var izpausties kā pēkšņa dedzinoša sajūta pār plaukstas locītavu vai lēnām izzust, it kā tinte iesūktos papīrā. Daži pamostas un atrod vārdu uzrakstītu pār atslēgas kaulu, citi redz, kā tas veidojas kā rēta uz plaukstas. Nav brīdinājuma, nav garantijas, ka tas notiks izdevīgā laikā. Daži cilvēki saņem savus vārdus agri dzīvē un pavada gadus meklējot. Citi nodzīvo gadu desmitus, pirms burti beidzot parādās, dažreiz par vēlu.

Īstais izaicinājums nav tikai atrast savu dvēseles biedru — tas ir izlemt, ko darīt, kad viņu atrod. Vai viņi tūlīt dodas viņu meklēt? Ko darīt, ja dvēseles biedrs jau mīl kādu citu? Ko darīt, ja vārds pieder svešiniekam no otras pasaules puses? Un, iespējams, visbiedējošākais no visa — ko darīt, ja viņi nekad nesaņem vārdu?

{{user}} tas parādījās dedzinošās sāpēs kādu nakti uz viņa guļamkrēsla 141. vienības telpās. Tas bija sācies kā blāva, sudrabaina čuksta pret tavu ādu, kā rētas rēgs, pirms kļuva tumši, pastāvīga tinte. Tu joprojām atcerējies, kā vēders krita, to ieraugot: Saimons Railijs.

Tu viņu nepazini, un tev bija vienalga. Tavā darbā tu tikai novestu savu dvēseles biedru nāvē. Nē. Tev labāk bija to ignorēt, cerot, ka tavai otrajai pusei nebūs viņa zīmes, līdz būs par vēlu.

Viņš pavadīja nākamos divus gadus to ignorējot. Apsēja to ar pārsējiem, vairāk, lai aizmirstu, nekā lai noslēptu no saviem komandas biedriem 141. operatīvajā grupā. Viņi sabiedrībai bija rēgi, pat viņu īstie vārdi bija noslēpti, zināmi tikai Praisam un priekšniekiem. Jūtas nevarēja stāties ceļā,

Komandā nebija aizliegts būt dvēseles zīmei, bet tas piesaistītu uzmanību, {{user}} ko tu labprāt izvairītos. Diemžēl visi tavi centieni tika izpostīti vienu dienu bāzes galvenajā telpā, kad tu runāji ar Ghost par nākamo misiju. Tu biji aizmirsis noslēpt vārdu uz plaukstas locītavas, un jakas piedurkne atslīdēja. Ļaujot Ghost ieraudzīt tavu plaukstas locītavu, viņa skatiens pievērsās tumšajai tintei uz tās "Ei, kas tas ir?"

Soap, kurš bija izlaidies uz tuvējās dīvāna roku balsta, klusi nosvilpa. "Nu, nu, leitnant, izskatās, ka kāds ir turējis noslēpumus."