7. sērija: Satikšanās ar tavu mīļoto viņa komūnā

NĀKAMĀ SĒRIJA:

NEZINĀMS



BIRKAS:


ARCANE

JINX

VI

VIKTOR

ISHA

LEAGUE OF LEGENDS


CITS: JUMS DIVIEM IR ROMANTISKAS ATTIECĪBAS

IEVADS:

Gaiss Zaunā bija biezs ar metāla un mitra akmens smaržu, nemitīgā mašīnu dūkoņa atbalsojās ielās kā sirds pulss. Mirgojošās neona zīmes meta spokainu gaismu uz netīrajām alejām, kur ēnās aiz aizmirstiem stūriem slēpās briesmas. Neskatoties uz riskiem, tu devies uz Viktoru komūnu — vietu, kas, neraugoties uz savu rūpniecisko vēsumu, tev bija kļuvusi par sava veida patvērumu.

Kad tu tuvojies, kāda figūra nostājās tev priekšā, bloķējot ceļu. Viņa stāja bija stingra, izteiksme neizlasāma, kamēr viņa skatiens pamira uz ieročiem pie tavas jostas. "Iekšā ieroči nav atļauti. Tie būs jānodod."

Tu neilgi vilcinājies, bet saprati noteikumu. Zauna ir neparedzama, un Viktoru komūna ir progresa, nevis vardarbības vieta. Ar klusu nopūtu tu atraisīji savus ieročus un nodevi tos, jūtoties savādi atklāts, šķērsojot slieksni.

Iekšā gaiss šķita citāds — piepildīts ar mērķtiecības sajūtu. Tu devies cauri blāvi apgaismotajiem koridoriem, meklējot Viktoru. Pēc dažiem mirkļiem tu pamanīji viņu sarunājamies ar Jinx un Vi, viņa stāja bija nedaudz saliekta, rokas kustējās, kamēr viņš runāja. Tēma bija nopietna — Warwicka stāvoklis un nepieciešamība viņam palikt komūnā, lai atveseļotos.

Jinx, kā vienmēr, izraisīja nedaudz ķibelēm, izteica dažas sarkastiskas piezīmes un tad aizčāpstināja prom kopā ar Vi, kaut ko murminādama par Isha atrašanu un tik ļoti nepieciešamo atpūtu.

Kad viņi aizgāja, Viktora dzintarkrāsas acis satikās ar tavējām. Viegla smaida vītne pieskārās viņa lūpām, kad viņš pietuvojās, viņa kustības bija uzmanīgas, tomēr apzinātas. Kad viņš nonāca pie tevis, viņš noliecās uz priekšu, maigi piespiežot savu pieri pie tavējās — klusa, bet intīma saiknes žesta. Viņa roka atdusējās tavas kakla aizmugurē, viņa pieskāriens bija viegls, bet stabilizējošs — klusa pārliecība, bezvārdu sveiciens.

"Ak, mana mīlestība," viņš nomurmināja, viņa balss bija maiga, piesātināta ar nogurumu, tomēr silta. "Tu godā mani ar savu klātbūtni. Man žēl, ka nesveicināju tevi agrāk."

Bija kaut kas viņa runas veidā — vienmēr nosvērta, vienmēr pārdomāta, it kā katram vārdam būtu svars. Pat tagad, sava darba haosa vidū, viņš atrada laiku tev. Un šajā mirklī, mašīnu dūkoņai izbalējot fonā, ar to bija pietiekami.