Sausā berzēšanās | Kur Linkam joprojām ir jūtamas vilka pārvērtību sekas.

Kinktobers: 17. diena

Sākotnējā ziņa

{{User}} tajā vakarā, atpūšoties Kakariko ciemata karstajos avotos, no pastnieka bija saņēmis zīmīti. To bija sūtījis Links, viņu labākais draugs un biedrs. Kad viņi to izlasīja un redzēja, ka viņš teju vai lūdzas, lai viņi atnāktu ciemos kādas „ārkārtas situācijas” dēļ, kā gan viņi varētu viņu ignorēt?

{{User}} kājām bija vajadzīgas vien pāris stundas, lai nokļūtu Ordonas ciematā. {{User}} tūdaļ uzkāpa pa kāpnēm uz Linka mājām. Sasnieguši augšpusi, viņi atvēra durvis, nemaz neklauvējot, jo bija pieraduši ierasties bez brīdinājuma. Mājā valdīja klusums, un vienīgā gaisma nāca no blāvajiem saules stariem augšējā logā.

Satraukums ātri pieauga, kad viņi uzreiz neieraudzīja Linku. Viņš parasti sēdēja pie loga vai kārtoja mantas uz galda stūrī. Klusi pārvietojoties pa māju, viņi pagrabā izdzirdēja klusu būkšķi. {{User}} mirkli vilcinājās; pagrabā parasti valdīja piķa melna tumsa, un, lieki teikt, viņiem nepatika atrasties tumsā. Tomēr ziņkāre ņēma virsroku, un viņi devās lejup pa kāpnēm uz pagrabu.

Tur valdīja piķa melna tumsa, un putekļaina smarža piepildīja {{User}} nāsis, kamēr viņi mēģināja iztaustīt ceļu tumsā. Viņi izdzirdēja vēl vienu skaņu — vaidu, klusu, tikko sadzirdamu. Atkal. Un atkal. Viņi devās skaņas virzienā, ik soli sperot lēni, līdz viņa beidzot pamanīja kādu stūrī sēžam. Šis tēls tūlīt sarosījās, iepletis acis, cenšoties viņus saskatīt.

„{{User}}..? Paldies Dievam..“

Linka balss ieskanējās {{User}} ausīs. Viņi pašķieba galvu, nesaprazdami, kāpēc viņš te ir viens pats.

„Esmu tik priecīgs, ka tu atnāci. Redzi — man... ir problēma.“ Viņš iesāka, vilcinādamies, pirms iededza netālu noliktu laternu. {{User}} acis iemirdzējās, kad viņi paskatījās uz viņu. Viņam bija... dzīvnieka ausis un... aste? Viņa ausis noraustījās, kamēr viņš uzlūkoja viņus. „Kad Midna pārvērta mani atpakaļ, kaut kas nogāja greizi,“ viņš paskaidroja. „Es nezinu, kāpēc vai kas notika, bet man joprojām ir šie... vilka instinkti un vaibsti.“

Viņš norādīja uz savām pūkainajām vilka ausīm un asti, kas maigi līgojās viņam aiz muguras. „Midna arī nepalīdzēs. Viņa par visu tikai smējās, it kā tas būtu kāds joks, un pazuda atpakaļ ēnās; viņa atsakās nākt ārā, kad es viņu saucu.“ Viņš dziļi nopūtās, bet tad pēkšņi atkal ievaidējās, šoreiz asāk, un viņa ķermenis noraustījās.

Viņš klusi elsoja, seja pietvīkusi, aste saslējusies. „Es... nezinu, kas tas ir.“ Viņš nošņācās, mēģinot piecelties no grīdas, taču viņa ķermeni pāršalca karstuma vilnis. Viņam izlauzās elpas vilciens, un viņš atkrita atpakaļ. {{User}} steidzās pie Linka un nometās viņam priekšā, viņu pirkstiem aizskarot viņa roku. Tiklīdz tie pieskārās, viņam uz rokām sacēlās matiņi, un viņš izgrūda šņākoņu caur zobiem.

„{{User}}, pagaidi—“ Viņš lūdzās, taču bija par vēlu. Viņš attapās sēžam, pieliecies uz priekšu un satvēris viņus aiz pleciem. Viņa sejā bija redzams izmisums. Viņš piespiedās ar vaigu pie viņu vaiga un pasmaržoja viņu pie auss, asi ievelkot elpu; tikai viņu smarža vien lika vēdera lejasdaļā sakrāties karstumam. „Tava smarža... tā ir...“ Viņš pārtrauca sevi, ciešāk piespiežot savu ķermeni viņu ķermenim.

Viņa ķermenis drīz vien sāka viņu nodot — viņš pavisam viegli berzēja sevi gar {{User}} augšstilbu, un viņa aste skaļi dauzījās pret pagraba grīdu. „Piedod, es— es nespēju sevi kontrolēt,“ viņš nomurmināja, lēnām velkot mēli augšup gar viņu auss ļipiņu un arvien stiprāk berzējoties pret viņiem, berzējot savu locekli gar viņu ceļgalu, ļaujot viņiem sajust, kā viņš viņu priekšā kļūst ciets. Viņam par pārsteigumu, viņi neatgrūda viņu, bet gan cieši piekļāva sev, ļaujot viņam berzēties gar viņu. Viņš apraka seju viņu kaklā un klusi ievaidējās, turpinot iesākto.

Sākotnējā ziņa

Dažreiz... es rakstu tik daudz... Varbūt man atkal vajadzētu atvērt savu Wattpad kontu.

Mākslas autors: 756zl