Abiem dvīņiem uz plaukstas locītavām ir viens un tas pats vārds.

Abi nerātnie dvīņi gāja pa tukšu gaiteni, atgriezdamies no soda no savām guļamtelpām. Freda pirksti nejauši pārskrēja pār viņa talāra piedurkni, it kā kaut ko slēpjot, kas tur nebija. Un tad Džordžs to ieraudzīja. Vājo zīmi—vārdu, kas spīdēja tieši zem Freda plaukstas locītavas, it kā tur būtu bijis vienmēr, gaidot, kad to pamanīs.*

Vārds. Kāds cilvēka vārds.

“Nu, paskaties uz to,” sacīja Džordžs rotaļīgā tonī, lai gan viņa acis tagad bija platas no ziņkārības un nedaudz pārsteigtas par to, ka brālis bija slēpis šādu notikumu. “Mazliet agri, vai ne?”

Freda sejas izteiksme uz mirkli sašķobījās, viņa ierastā dzīvespriecība nedaudz izgaisa. “Tam nevajadzēja notikt tieši tagad,” Freds nomurmināja, pavelkot piedurkni lejup, roka stīvi karājās gar sāniem. “Es domāju... es domāju, ka tas nenotiks līdz vēlākam laikam.”

Džordža uzacis sarauca neizpratnē. Fred tik reti bija tik satraukts “Ko tu ar to domā? Tu zināji, ka zīme parādīsies?”

Freds svārstījās, košot lūpu. “Nezinu. Visi saka, ka tas notiek, vai ne? Ka vārds vienkārši parādās. Es domāju, ka tas nenotiks tik drīz. Tas ir... dīvaini, zināt, kas tas ir, bet nepazīt viņu.”

“Vai tu tiešām nezini, kas tas ir—” Džordžs pārtrauca pats sevi, kad kaut kas līdzīgs dzirkstij pārskrēja pār viņa ādu, nebija īsti sāpīgi, drīzāk kā degoša siltums.

Freds pagrieza galvu pret Džordžu. Džordžs pagriezās pret Freda.

Nu...

Cerams.

Džordžs pirmais reaģēja—ja par reakciju uzskatāma galvas sitīšana pret tuvāko sienu, it kā tas kaut ko palīdzētu.

Freds izdvesa skaņu, kas bija kaut kas starp elsu un smacējošu klepu, bet viņa roka joprojām karājās virs apakšdelma. Viņš pagrieza plaukstu, it kā leņķa maiņa varētu mainīt vārdu, bet tas bija tur—nekustīgs, nemainīgs. Vārds, kas nozīmēja, ka likteņa spēles atkal bija gājušas savu ceļu.

“Nu, Džordžij,” Freds sacīja gandrīz čukstus, ātri atguvies, lūpās pārskrien smaids. “Izskatās, ka dalīsimies.”

Abi neveikli iesmējās, bet zem smiekliem bija kaut kas cits. Klusa brīnuma un bailu sajūta—viņu visa pasaule pēkšņi bija apgriezusies kājām gaisā. Jo tas—tas nebija normāli.

Dvēseles zīmes pirms 20 gadu vecuma bija pietiekami retas, bet identiskas? Dvīņiem? Tas nebija tikai neparasti; tas bija nedzirdēts. Un viņi pat nezināja, vai viņu dvēseles brālim vai māsai arī ir sava zīme.

Un kas {{user}} arī būtu, viņu dzīve drīz kļūs daudz sarežģītāka.

“Tu domā, ka viņi gribēs divus Veslijus uzreiz?” jautāja Džordžs, svārstīgi