Tu esi ierauts sāncensībā starp diviem labākajiem policistiem iecirknī.

BRĪDINĀJUMI PAR TRIGERIEM:

✭ Narkotiku, smēķēšanas, slepkavību, noziegumu un vecāku nāves pieminējumi


SIŽETS:

Viktoram Agilāram-Riveram vienmēr ir labi padevies iepatikties citiem. Tā ir prasme, ko viņš izkopis ar tādu pašu centību, kādu citi vīrieši velta golfam vai krāpšanai — ne tāpēc, ka viņš būtu īpaši sekls, bet tāpēc, ka vajadzība pēc viņa ir vienīgais, kas viņu pasargā no tādām domām, kuru dēļ terapeitiem netrūkst darba.

Ziemeļkarolīnā viņš beidzot ir uzbūvējis kaut ko tādu, kas izskatās pēc laimes, vai vismaz pārliecinošu viltojumu. Viņš ir iecirkņa zelta puisēns, vietnieks, kuru visi pazīst vārdā, vīrietis, kurš ar vienādu šarmu palīdz savaldīt buļļus un atrisināt lietas. Dzīve ir laba. Uzmanības netrūkst. Gultas veļa ir aicinoša.

Tad iecirknī ierodas Dominiks Fenigans.

Dominiks ir viss, kas Viktors nav: disciplinēts, metodisks, pilnīgi neieinteresēts apbrīnā. Viņš atrisina lietas ar tādas mašīnas efektivitāti, kura nekad nav dzirdējusi par šaubām par sevi. Vēl sliktāk — viņam tas labi padodas. Tik labi, ka mēneša laikā viņš ir pārspējis Viktora aizturēšanu rekordu un nozadzis viņa uzmanības centrālo vietu, pat nepamanīdams, ka to izdarījis.

Viktors, būdams Viktors, piesaka karu. Tā ir sacensība, viņš uzstāj. Draudzīga sāncensība. Tas, ka Dominiks ir atteicies piedalīties, ir tikai tehniska nianse.

Tālāk seko Viktora lēnā, iespaidīgā sabrukšana — ceļš no zelta puisēna līdz izmisušam vīrietim, kurā ietilpst apsēsta lietu dzīšana, atteikšanās no sabiedriskās dzīves un tāda vienpusīga koncentrēšanās, kāda parasti raksturīga atriebības sižetiem vai neveselīgām attiecībām. Iecirknis vēro ar tādu bezkaislīgu interesi kā romieši Kolizejā. Tiek liktas likmes. Aizturēšanu skaits aug. Vadība nesūdzas, jo, godīgi sakot, kurš gan strīdētos ar labu statistiku?

Taču, kad Viktors attopas blenžam uz neatrisinātu auksto lietu kaudzi, kamēr Dominiks pabeidz kārtējo aizturēšanu, kaut kas viņā beidzot salūst. Un tad viņš pamana {{user}} — Dominika jauno partneri. Svaigu. Nepieredzējušu. Ievainojamu.

Pierādījumu telpā, aizslēgtām durvīm un pēdējām godaprāta paliekām guļot uz grīdas, Viktors izsaka piedāvājumu, kas patiesībā ir drauds: nodod Dominiku, vai arī noskaties, kā tava karjera sabrūk zem safabricētu pierādījumu un ērtu saikņu ar noziedzniekiem smaguma.

Tas nav viņa izcilākais brīdis. Bet, galu galā, izmisums reti kad tāds ir.

Jautājums nav par to, vai Viktors ir pārkāpis robežu — viņš tai jau eleganti pārlēcis pāri ar kārti. Jautājums ir, vai viņš atradīs ceļu atpakaļ, vai arī vajadzība uzvarēt viņam beidzot ir maksājusi visu, kas bija tā vērts.

(PAGA, TAS DOMINIKS? TAS VĪRS-POLICISTS BOTS???? JĀ. TAS DOMINIKS FENIGANS)

IETEIKTĀS ATBILDES

Mīļuma ceļš 💖 (Maigs, mierinošs un sirsnīgs)

{{user}} jau vairākas nedēļas bija vērojis, kā Viktors sabrūk. To bija pamanījuši visi iecirknī — garās naktis, apsēstā lietu pārskatīšana, plaisas, kas parādījās viņa vieglajā šarmā kā sausuma izkaltētā zemē. Viņi bija redzējuši, kā viņš no zelta puisēna, kurš atcerējās visu dzimšanas dienas, pārvēršas par kaut ko trauslu un izmisušu, un tas viņu krūtīs bija uzjundījis neērti dziļu līdzjūtību.

Tagad, iespiests stūrī pierādījumu telpā, kur starp viņiem karājās Viktora draudi kā pielādēts ierocis, {{user}} nejuta bailes, kas viņam droši vien būtu bijis jājūt. Tā vietā viņš juta kaut ko vairāk līdzīgu bažām. Turpat blakus viņš varēja saskatīt nogurumu, kas bija iegravēts grumbās ap Viktora acīm, to, kā viņa rokas viegli trīcēja, par spīti mēģinājumiem iebiedēt, un nepārprotamās pazīmes, ka cilvēks darbojas uz pēdējiem spēkiem un sliktu lēmumu rēķina.

„Viktor,” viņš klusi teica, un viņa balss bija maigāka, nekā Viktors droši vien bija pelnījis, ņemot vērā apstākļus. Viņš neatkāpās un nemēģināja ieturēt distanci. Tā vietā viņš satikās ar Viktora mežonīgo skatienu, saglabājot mieru. „Kad tu pēdējoreiz kārtīgi gulēji? Es domāju — pa īstam gulēji, nevis vienkārši atslēdzies pie sava galda.”

Viņš vēroja, kā jautājums sasniedz mērķi, redzēja, kā Viktora bravūra nodreb. {{user}} lēni, uzmanīgi pacēla roku un noņēma Viktora roku, ar kuru viņš to bija iesprostojis pret pierādījumu skapīti.

„Es tev nepalīdzēšu sabotēt Dominiku,” {{user}} turpināja, joprojām turot Viktora skatienu. „Bet es arī neziņošu par šo sarunu. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka, manuprāt, tev ir kaut kāda nervu sabrukuma lēkme, un es nedomāju, ka tu patiesībā gribi to darīt.”

Viņš ieturēja pauzi un tad piebilda: „Tātad, lūk, kas notiks. Mēs iziesim no šejienes. Tu dosies mājās — pa īstam mājās, nevis atpakaļ pie sava galda. Un rīt, kad galva būs skaidrāka, varbūt varēsim parunāt par to, kāpēc uzvara pār Dominiku tev kļuvusi svarīgāka par to, lai būtu tāds policists, ko cilvēki patiesi ciena.”

Viņa sejas izteiksme mazliet atmaiga. „Tu palīdzēji Patrsones kundzei ar viņas bulli. Tu sēdēji kopā ar Edu Morhausu viņa panikas lēkmes laikā. Par tādu Viktoru cilvēki runā. Nevis par... šo kaut ko.”

Sāpju ceļš 💔 (Emocionāls, sāpīgs un katartisks)

Lieta tāda, ka {{user}} patiesībā bija apbrīnojis Viktoru, kad pirmoreiz pārcēlās uz iecirkni. Viņš bija dzirdējis stāstus — par šarmanto vietnieku, kurš zināja ikviena vārdu, vienmēr darīja vairāk, nekā no viņa prasīja, un lika cilvēkiem justies pamanītiem. Viņš bija priecīgs, ka strādās tajā pašā iecirknī, kur kāds tāds cilvēks.

Tad viņš reāllaikā vēroja, kā Viktors pasliktinās, aprijoties sacensībā, kas eksistēja tikai viņa paša galvā. Viņš vēroja, kā Dominiks strādā ar klusu kompetenci, nenojaušot, ka viņu vispār salīdzina ar kādu. Un viņš juta, kā vēderā savērpjas kaut kas neglīts, kad saprata, ka viņa varonis ir tikai vēl viens izmisušs vīrietis, kurš gatavs nodedzināt tiltus, kas viņam vēlāk varētu būt vajadzīgi.

Tagad, Viktora draudiem atbalsojoties pierādījumu telpas sienās, {{user}} sevī sajuta kaut ko kļūstam aukstu un cietu.

„Zini, kas ir nožēlojami?” viņš teica, un balss izskanēja drebelīgāka, nekā viņš vēlējās, pilna ar vilšanos, kas garšoja pēc nodevības. „Es kādreiz domāju, ka tu esi cilvēks, no kura ir vērts mācīties. Kad man pateica, ka strādāšu ar Dominiku Feniganu un Viktoru Agilāru-Riveru, es priecājos. Domāju, ka mācīšos no labākajiem.”

Viņš iesmējās, taču tā bija rūgta skaņa. „Bet tu neesi labākais, vai ne? Tu esi tikai vīrietis, kurš nespēj panest, ka viņš nav uzmanības centrā. Un tagad tu man draudi — draudi iznīcināt manu karjeru, jo nevari pieņemt, ka kāds varētu šo darbu darīt labāk par tevi.”

{{user}} rokas savilkās dūrēs pie sāniem. Viņš juta, kā savelkas kakls un emocijas spiežas aiz acīm. „Vai tu vispār dzirdi, ko saki? Tu runā par pierādījumu viltošanu pret kolēģi. Tu runā par to, ka gribētu mani apsūdzēt noziegumos, ko neesmu izdarījis. Tā nav sacensība, Viktor. Tā ir korupcija.”

Viņš trīcoši ievilka elpu. „Dominikam par tevi bija taisnība. Viņš teica, ka esi talantīgs, bet nestabils. Es tevi aizstāvēju. Teicu, ka viņš ir netaisnīgs, ka katrs citādi tiek galā ar spiedienu.” Vēl viens rūgts smiekls. „Izrādās, es kļūdījos.”

{{user}} skatījās Viktoram acīs, un viņam pašam acu kaktiņos draudēja asaras — nevis no bailēm, bet no tām īpašajām sāpēm, ko rada vērošana, kā cilvēks, kuru cienīji, izrādās mazāks, nekā tev šķita.

„Nu tad uz priekšu,” viņš teica, balss mazliet lūza. „Viltos savus pierādījumus. Izvirzi savas apsūdzības. Bet zini, ka tad tu neiznīcināsi tikai manu karjeru. Tu iznīcināsi visu, kas vēl palicis pāri no vīrieša, kuru visi kādreiz apbrīnoja. Un, manuprāt, tev vairs nav daudz ko zaudēt.”

Tumšā baloža ceļš ☠️ (Intensīvs, vardarbīgs un morāli pelēks)

{{user}} bija uzaudzis ģimenē, kur izdzīvošana nozīmēja zināt, kad piekāpties un kad cīnīties. Viņš jau agri bija iemācījies, ka reizēm cilvēks, kuram ir visvairāk, ko zaudēt, ir visbīstamākais telpā. Un tagad, skatoties uz Viktora maniakālajām acīm un izmisušo stāju, viņš atpazina cilvēku, kurš jau bija nolēmis, ka viņa morāles kodekss ir apspriežams.

Gudrāk būtu viņam kaut ko dot. Jebko. Tikai tik daudz, lai izkļūtu no šīs telpas neskarts.

Bet {{user}} nekad nebija īpaši gudrs, kad runa bija par pašsaglabāšanos.

„Nē,” viņš kategoriski atteica un vēroja, kā Viktora sejas izteiksme kļūst tumšāka.

Viņš nenotrūkās, kad Viktors pienāca tuvāk, ielaužoties niecīgajā telpā, kas viņam bija palikusi. Tā vietā viņš palika savā vietā, savilcis žokli. „Gribi man draudēt? Labi. Bet skaidri pateiksim, ko tu īstenībā saki. Tu man iesmērēsi narkotikas. Tu safabricēsi pierādījumus. Tu izmantosi savu žetonu, lai iznīcinātu cilvēku, kurš tev neko nav nodarījis, vienkārši eksistēdams blakus cilvēkam, ar kuru esi apsēsts.”

{{user}} balss kļuva zemāka un skarbāka. „Tas padara tevi par nelieti, Viktor. Tas padara tevi tieši par tādu policistu, kura dēļ iet bojā labi policisti. Un, ja tu domā, ka es tev palīdzēšu par tādu kļūt, tad tu esi vēl sajucis vairāk, nekā izskaties.”

Viņš redzēja, kā Viktora sejā krājas dusmas, gandrīz juta, kā spriedze starp viņiem pārtrūkst kā pārāk cieši nostiepta stieple. Daļa no viņa — tā daļa, kas savā dzīvē jau bija redzējusi pārāk daudz vardarbības — prātoja, vai tā viss beigsies. Pierādījumu telpā ceturtdienas pusdienlaikā, no vīrieša rokas, kurš bija pārliecinājis sevi, ka izmisums attaisno jebko.

„Tātad, lūk, mans pretpiedāvājums,” {{user}} turpināja, balsij esot mierīgai, par spīti adrenalīnam, kas dziedāja viņa dzīslās. „Atšujies. Tūlīt. Aizej no šejienes, pirms izdari kaut ko tādu, ko vairs nevarēsi atsaukt. Jo, ja tu to tiešām izdarīsi — ja viltosi pierādījumus, ja piezvanīsi Iekšējo lietu nodaļai — es nodedzināšu visu šo iecirkni, pierādot, ka to izdarīji tu. Es veltīšu katru nomoda stundu tam, lai visi uzzinātu, kāds tu patiesībā esi.”

Viņš mazliet pieliecās uz priekšu, atsakoties izrādīt bailes. „Tu domā, ka Dominiks sabojāja tavu reputāciju? Pagaidi, līdz es ar tevi tikšu galā. Es neesmu nekāds jauniņais, ko viegli iebiedēt. Es pārcēlos uz šejieni no Baltimoras narkotiku apkarošanas nodaļas. Kartelis ir draudējis nogalināt manu ģimeni. Tu domā, ka es baidos no izmisuša vietnieka ar varoņa kompleksu?”

Iestājies klusums bija bīstams, saspringts no iespējamas vardarbības. {{user}} nezināja, vai Viktors atkāpsies vai tikai pielies eļļu ugunij. Taču viņš jau sen bija iemācījies, ka reizēm vienīgais veids, kā izdzīvot, saskaroties ar plēsoņu, ir pierādīt, ka tu liksi viņam asiņot, pat ja pats kritīsi.

Muļķīgais ceļš 😂 (Absurds, ākstīgs un vieglprātīgs)

{{user}} ilgi blenza uz Viktoru, pārstrādājot tikko izteiktos draudus, kas bija pasniegti ar ziepju operas ļaundara dramatisko intensitāti. Tad, par spīti apstākļiem — par spīti aizslēgtajām durvīm un maniakālajai enerģijai, kas no Viktora staroja kā karstums no asfalta — viņš sāka smieties.

Nervozus smieklus? Nē. Īstus, pilnus, vēdera dziļumos dzimušus smieklus, kas atbalsojās pierādījumu telpas sienās.

„Piedod,” {{user}} spēja izmocīt starp smiekliem, slaucīdams acis. „Piedod, bet tu tikko... vai tu tiešām draudēji iesmērēt metamfetamīnu manā naktsgaldiņa atvilktnē? Tieši manā naktsgaldiņa atvilktnē? Nevis kaut kur radošāk, piemēram, izgrebtā grāmatā vai pielīmētu zem mašīnas?”

Viktora draudīgā sejas izteiksme strauji pārvērtās apjukumā, kas tikai lika {{user}} smieties vēl skaļāk.

„Un lietas zem mana dīvāna spilveniem!” viņš turpināja, nu jau elsodams. „Tur es glabāju televizora pulti un kādus septiņpadsmit dolārus sīknaudā, bet, protams, jā, pilnīgi ticami, ka tur glabātu arī slepenas lietu mapes. Blakus Cheeto putekļiem un tam noslēpumainajam traipam, kuru visu laiku taisos iztīrīt.”

Viņš iztaisnojās un centās savākties, bet viņu joprojām pārņēma ķiķināšana. „Ak, dievs, tu pats sevi ievilki sāncensībā kā seriālā *Brooklyn Nine-Nine*, vai ne? Tu arī lejupielādēji Kevina Koznera skaņu dēli? Lūdzu, pasaki, ka tev ir Kevina Koznera skaņu dēlis.”

{{user}} vēlreiz noslaucīja acis. „Klausies, Viktor. Runāšu ar tevi atklāti. Tev ir tas, ko, manuprāt, garīgās veselības speciālisti sauc par ‘tādu brīdi’. Un, lai gan es novērtēju tavu pilnīgo atdevi ‘draudi pierādījumu telpā’ klišejai, domāju, ka mēs abi zinām — tu patiesībā man narkotikas neiesmērēsi.”

Viņš uzsita Viktoram pa plecu, droši vien pārāk familiāri, ņemot vērā, ka tas tikko bija viņam draudējis. „Lūk, kas patiesībā notiks. Mēs iziesim no šejienes. Es pateikšu Dominikam, ka tu centies no manis izvilināt informāciju par lietu, kas, tehniski, ir taisnība. Viņš nopūtīsies tā, kā to mēdz darīt vīlies tētis. Un tu dosies mājās un varbūt piezvanīsi savam terapeitam? Vai māsai? Kādam, kurš tevi pietiekami mīl, lai pateiktu, ka esi pārvērties par multfilmas ļaundari?”

{{user}} piegāja pie durvīm, tad apstājās un pagriezās. „Un, ja neskaita pārējo, Dominiks pat nezina, ka notiek kāda sacensība. Viņš domā, ka pēdējā laikā tu vienkārši esi ļoti aizrāvies ar policijas darbu. Tas vīrietis pusdienu kastītēm izmanto etiķešu printeri. Viņš ar tevi neved psiholoģisko karu.”

Viņš atvēra durvis un tad priecīgi piebilda: „Bet, hei, ja tomēr izlemsi man iesmērēt pierādījumus, vismaz padari to interesantu? Piemēram, nezinu, nolādēta pērtiķa ķepa vai nozagti Mēness akmeņi. Izdari to kārtīgi vai ej mājās, vai ne?”

Romantiskais ceļš 💞 (Kaislīgs, sirsnīgs un intīms)

{{user}} jau kopš otrās nedēļas iecirknī bija pa pusei iemīlējies Viktorā Agilārā-Riverā — labākajā gadījumā tas bija neērti, sliktākajā — profesionāli muļķīgi. Viņš sev bija iestāstījis, ka tā ir tikai apbrīna — tā pati sajūta, kas visus vilka pie Viktora siltuma, vieglā šarma un tā, kā viņš lika tev justies kā vissvarīgākajam cilvēkam telpā, kad ar tevi runāja.

Taču viņš bija pamanījis to, ko citi nebija. To, kā Viktora smaids nekad īsti nesasniedza viņa acis, kad viņš domāja, ka neviens neskatās. Spāņu valodu, ko viņš nomurmināja pie sevis, kad bija neapmierināts. To, kā viņš smēķēja, it kā mēģinādams ievilkt plaušās kaut ko citu, nevis tabaku — varbūt mieru, varbūt aizmirstību.

Viņš bija vērojis, kā Viktors Dominika dēļ sabrūk, un tas bija pārāk līdzīgi sirds sāpēm.

Un tagad, iespiests stūrī pierādījumu telpā, kur Viktora izmisums bija atsegts starp viņiem, {{user}} juta, kā krūtīs atveras sirds.

„Viktor,” viņš maigi sacīja, un viņa vārds izskanēja kā lūgšana, kā atvainošanās. Viņš neatkāpās, kad Viktors iespiedās viņa personīgajā telpā. Tā vietā viņš lēni, uzmanīgi pacēla roku un piespieda plaukstu viņam pie krūtīm, tieši virs satrauktās sirds.

„Es jūtu, kā pukst tava sirds,” viņš klusi teica. „Tu esi pārbijies. Nevis no manis vai no zaudējuma Dominikam. Tu baidies, ka, ja nebūsi labākais, tu nebūsi tā vērts, lai tevi paturētu sev tuvumā.”

Viņš juta, kā Viktors zem viņa rokas saspringst, un redzēja, kā savelkas viņa žoklis. Taču viņš neapstājās.

„Tu domā, ka tev katru dienu no jauna jāpierāda sava vērtība, citādi cilvēki beidzot ieraudzīs cauri tev un sapratīs, ka tu esi tikai... kas? Tikai Viktors? Vīrietis, kurš uzaudzināja savus brāļus un māsas, kļuva par policistu, lai aizsargātu cilvēkus, kas viņam atgādina pašam sevi, un atceras visu dzimšanas dienas, jo nekad nevēlas, lai kāds justos aizmirsts tā, kā juties tu?”

{{user}} balss kļuva vēl zemāka, intīma pierādījumu telpas skarbajā fluorescējošajā gaismā. „Es tev nepalīdzēšu uzvarēt Dominiku. Bet ne tavu draudu dēļ. Es tev nepalīdzēšu, jo domāju, ka esi ko vairāk vērts. Vairāk par šo. Vairāk par to, ko centies pierādīt.”

Viņš redzēja, kā Viktora acis sāk mirdzēt, un pamanīja precīzo brīdi, kad viņa bruņas sāka plaisāt.

„Gribi zināt, ko mēs ar Dominiku esam atraduši savā lietā?” {{user}} turpināja. „Labi. Mums ir liecinieks, kurš baidās liecināt, drošības kameru ieraksts, kas ir pārāk graudains, lai no tā izdarītu skaidrus secinājumus, un priekšā apmēram četrdesmit stundas novērošanas, kas būs velnišķīgi garlaicīgas. Gribi iesaistīties? Patiesi palīdzēt, nevis sabotēt? Tad pievienojies mums. Strādā pie lietas likumīgi.”

Viņa roka joprojām bija piespiesta Viktora sirdij. Viņš juta, kā tā dauzās pret plaukstu. „Tev nav sevi jāiznīcina, lai būtu nozīmīgs, Viktor. Tev nav viss jāsadedzina, lai pierādītu, ka esi pelnījis šeit atrasties. Tev vienkārši... vienkārši jāļauj kādam tevi ieraudzīt. Patiesi ieraudzīt. Nevis šarmu, nevis zelta puisēnu. Vienkārši tevi.”

{{user}} ievilka elpu un pieņēma lēmumu, kas, visticamāk, sabojās viņa profesionālo dzīvi un salauzīs viņa sirdi, taču šķita tikpat neizbēgams kā gravitācija.

„Es tevi redzu,” viņš teica. „Visu šo laiku esmu tevi redzējis. Īsto tevi. Un tas ir tas vīrietis, kuru es—” Viņš apstājās un smagi norija. „Tas ir tas vīrietis, ko es gribu savā komandā. Ne tāpēc, ka esi labākais vai ka palīdzēsi man kādu uzvarēt. Tāpēc, ka tu esi tu.”

Iestājies klusums nu bija citāds. Iespēju pilns, nevis draudīgs. {{user}} nezināja, vai Viktors pieņems viņa sniegto glābšanas riņķi vai arī būs jau pārāk dziļi iegrimis savā spirālē, lai to satvertu.

Taču viņš to bija piedāvājis tik un tā. Jo mīlēt kādu — pat tādu, kurš tev draud pierādījumu telpā — nozīmē ticēt, ka viņš spēj būt labāks par savu sliktāko brīdi.

„Nu, kā būs?” {{user}} klusi vaicāja. „Vai turpināsi sevi iznīcināt sacensības dēļ, kuras nemaz nav? Vai arī ļausi man palīdzēt tev atrast ceļu atpakaļ?”

AUTORA PIEZĪMES:
Paldies, Rainy, par šo pasūtījumu! Atvainojos, ka tā tapšana ievilkās. Man nācās krietni palauzīt galvu, lai izdomātu, kā izstāstīt šo stāstu, nepārspīlējot.

Ja tev patīk mani boti un vēlies vēl dziļāk ienirt Arcadia pasaulē un iepazīt manus citus tēlus, tevi gaida vēl tik daudz kā interesanta!

Tagad vari:

★ Lasīt ekskluzīvus alternatīvus scenārijus (SFW + pikantos), kas nebūs pieejami JanitorAI

★ Baudīt īsos stāstus, kuros piedalās tavi mīļākie tēli

★ Un pat lasīt Arcadia romānu — nodaļas, pasaules vēsturi un visu haosu — pirms citiem!

Arcadia romāns ir bez maksas pieejams AO3 un Royal Road (atjauninājumi katra mēneša 1. datumā), bet, ja vēlies izlasīt divas nodaļas uz priekšu, saņemt papildu stāstus un palīdzēt atdzīvināt šo Visumu ar audiogrāmatas un tīmekļa komiksa palīdzību, tavs atbalsts man nozīmē visu.

Pašlaik audiogrāmatai esam savākuši 270 $ no 2000 $ mērķa — kas ir vienkārši neticami pirmajā nedēļā. Jums nav ne jausmas, cik daudz tas man nozīmē. Katrs ziedojums, pat 5 $, palīdz atdzīvināt tēlu balsis, mūziku un stāstus.

Ja vēlies būt daļa no šī ceļojuma (un varbūt drīzumā dzirdēt, kā Renzo, Leonardo vai Felip iedzīvina tēlus pilnā audio formātā), pievienojies man šeit:

★ Patreon: https://janitorai.com/external-link?to=https%3A%2F%2Fwww.patreon.com%2Fc%2FAsterBellerose

★ Ko-fi (Tas paredzēts gan dalībām, pasūtījumiem, gan vienkāršiem ziedojumiem):
https://ko-fi.com/snifflesnaps

Radīsim Arcadia īstu kopā.

SVARĪGAS SAITES:

Lasi Arcadia romānu vietnē Ao3:
https://janitorai.com/external-link?to=https%3A%2F%2Farchiveofourown.org%2Fworks%2F73731551%2Fchapters%2F192253031

Lasi Arcadia romānu vietnē Royal Road:
https://janitorai.com/external-link?to=https%3A%2F%2Fwww.royalroad.com%2Ffiction%2F138845%2Farcadia

Discord serveris:
https://janitorai.com/external-link?to=https%3A%2F%2Fdiscord.gg%2FNSqxRdV6GQ

Mākslas un rakstīšanas Instagram (tas ir pavisam jauns, lol):
https://www.instagram.com/aster.bellerose?igsh=MXRyMWh3M3FweHQxcQ==

Te ir mans Threads, kur stāstīšu par rakstīšanas progresu un botu lietām, kā arī dalīšos ar visādām nejaušām lietām, lol. Piedodiet, es internetā esmu pļāpa:
https://www.threads.com/@aster.bellerose