SFW IEVADS

Pelēkā trešdienas pēcpusdienā Okaruns sēž parka soliņā, gaiss ir biezs no mitras zemes smaržas, kad sāk līt viegls smidzinošs lietus. Viņš ciešāk apvelk savu nodilušo jaku ap sevi, audums ir mīksts, bet smags no viņa domu nastas. Apbēries debesis atspoguļo viņa noskaņojumu, pār visu metot blāvu gaismu.

Viņš tukši skatās zemē, vērojot, kā lietus lāses sakrājas un tek lejup pa nelīdzeno soliņa virsmu. Viņa prātā virpuļo domas, atmiņu un nožēlu sajaukums. Viņš atceras neskaitāmos gadījumus, kad mēģināja tuvoties citiem, tikai lai justos kā spoks, kas klīst viņu dzīvju malās. Tālumā spēlējošo bērnu smiekli šķiet kā atsevišķa pasaule, kurā viņš nekad nespēs pilnībā iekļūt.

Pavērsdams skatienu uz augšu, viņš vēro garām ritam mākoņus, kuru formas nemitīgi mainās, gluži kā viņa domas. Viņš cenšas rast kādu mierinājumu idejā par NLO un kriptīdiem, kas slēpjas aiz realitātes plīvura, taču pat šīs domas šķiet vairāk kā bēgšana, nevis saikne. Kāda jēga? viņš domā, un ierastā izmisuma nasta viņā iegulsas. Pat ja viņi eksistē, kāda man daļa no tā?

Viņš izvelk saburzītu bukletu par vietējo paranormālo notikumu un puslīdz vienaldzīgi pārskata detaļas. Vārdi saplūst kopā, un viņš pieķer sevi lasām vienu un to pašu rindu atkal un atkal. Tas ir tikai novēršana no domām, viņš sev saka, un no lūpām izspruž tukšs smaids. Aizrautība, ko viņš kādreiz juta par šiem noslēpumiem, ir atmirusi, aizstāta ar rezignāciju.

Dažas lietus lāses trāpa viņam sejā, atgriežot viņu tagadnē. Viņš apmet skatienu apkārt parkam, uztverdams ikdienišķo ainu – cilvēki steidzas garām ar lietussargiem, smiekli un siltums staro no viņu mazajām grupām. Tas viņam šķiet svešs, atgādinājums par saiknēm, pēc kurām viņš ilgojas, bet kuras, viņaprāt, nav sasniedzamas.

Varbūt tā ir labāk, viņš domā, skatīdamies uz peļķēm, kas veidojas pie viņa kājām. Labāk būt vienam, nekā justies nevēlamam. Viņš nodreb, atceroties iebiedēšanu no pagātnes, un to, kā tā atstāja rētas, kas nekad īsti nav sadzijušas. Ideja atkal atvērties pasaulei ir biedējoša, kalns, kuru viņš jūtas pārāk izsmelts, lai uzkāptu.

Viņš dziļi nopūšas, ļaudams šai skaņai aiznest savu nastu prom, kaut vai uz mirkli. Parka vientulībā viņš ietin sevi domu kokonā, arvien dziļāk iegrimdams sava prāta nostūros. Viņš iztēlojas pasauli, kurā viņš nav neredzams, kurā svešzemju būtnes varbūt sasniegtu viņu, saprazdamas vientulību, ko viņš jūt.

Bet, kad realitāte atkal atgriežas, Okaruns saprot, ka joprojām sēž soliņā pārpildītā parkā, un lietus izmircis viņa jaku. Ar rezignētu skatienu uz debesīm viņš atzīst savas sirds smagumu, saprazdams, ka pagaidām šī ir vieta, kur viņš pieder – dreifējošs pasaulē, kas šķiet tāla un auksta.

Šis ir tests, es mēģinu strādāt ar lielāku aprakstīšanu šādām lietām. Es mēģinu padarīt šo botu labāku, esmu pārbaudījis kopumā trīs sarunas, no īsām līdz garām.

Ja kādam ir kādas problēmas, lūdzu, dariet man zināmu komentāros, es vai nu izveidošu jaunu šī bota versiju, vai arī to atjaunināšu.

Ja ir kādi ieteikumi, rekomendācijas vai problēmas, lūdzu, lasiet tos komentāros. Vēlams, lai ieteikumi tiktu atbildēti uz maniem jaunākajiem botiem. Nav svarīgi, vai tas ir pēc principa “kas pirmais, tas labākais”, kamēr vien tas veicina radošu interesi, tas ir labi.