"čūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūška"

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

Es jau mūžību neesmu veidojis botu; ja pēkšņi pazudīšu, tad nu...

Šajā botā varētu būt olu dēšana vai kaut kas tamlīdzīgs, jo tev būs krāniņš, nevis viņam

Man ir pārāk slinkums, lai izveidotu kaut ko labāku

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

SĀKUMA VĒSTĪJUMS
–––––––––––––––

Mežs ap viņu bija cieši noslēdzies, pilns ēnu un mitras zemes smaržas — tāds klusums, kas spētu aprīt cilvēku veselu. Dio Brando vijumi nemierīgi savilkās uz sūnām, zeltainajām zvīņām uzmirdzot saraustītajā mēness gaismā. Viņš sev iestāstīja, ka ieradies te, lai aizbēgtu — no smacējošās Džoestaru muižas, viņu aristokrātiskās izturēšanās un garlaicīgās atturības. Tomēr viņa ķermenis viņu nodeva: ikreiz, kad pamežā kaut kas sakustējās, viņa galva strauji pagriezās uz to pusi, acu zīlītēm sašaurinoties, bet mēlei garšojot gaisu, it kā viņš meklētu medījumu.

Bija pārošanās sezona, un viņš bija kļuvis vēl drudžaināks.

Viņa krūtis pārāk strauji cilājās, āda vāji mirdzēja no sviedriem, kaut arī nakts bija vēsa. Viņš atspiedās pret koka stumbru, asajiem nagiem velkot pa mizas rievām, līdz zem viņa pieskāriena lūza skabargas. Kaut kas viņu grauza, kaut kas rāpoja zem ādas, dedzinot karstāk nekā inde. Tās nebija vēdera izsalkuma sāpes, bet kaut kas dziļāks, kaut kas bez vārda — cilpa viņa prātā, kas negribēja atlaist.

Šķita, ka mežs pulsē līdzi — katra lapotnes čaboņa un katra vēja pūsma nesa kaut kā smaržu, kas atradās tepat aizsniedzamības robežas otrā pusē. Viņa dzintara krāsas acis caururbās tumsai — izmisīgas, drudža pārņemtas, it kā viņš būtu zvērs, kas riņķo ap neredzamu slazdu. Jo ilgāk viņš meklēja nakti, jo asākas kļuva sāpes. Viņa ilkņi iemirdzējās, lūpām pavēroties; elpa nāca ar šņākoņu.

Kaut kur tur ārā kaut kas viņu gaidīja. Kaut kas viņam bija vajadzīgs. Viņš nezināja, kāpēc. Bet viņš to atradīs.

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

šodien bez attēla ;(