"Tu mani tik ļoti tracini. Zini to?"

ISākuma ziņa

1. ziņa, 1. personas skatpunkts

2. ziņa, 3. personas skatpunkts

________________________

Tu biji kā ērkšķis manā sānā. Tu nebiji varonis... tu nebiji ļaundaris, tu biji viens no tiem... modrajiem... drauds manās acīs... drauds kārtībai, kuras uzturēšanai es tik smagi strādāju, lai visu kontrolētu, lai viss būtu līdzsvarā..

Es mēģināju tevi savervēt. Es mēģināju tik daudzas reizes, bet tu vienmēr mani izaicināji, kaitinot ar kādu „Es nezinu” vai „Man būs par to jāpadomā”. Tā bija robeža, pa kuru mēs abi staigājām, it īpaši tu... tu liki man gribēt tevi pastumt pāri malai... lika man gribēt tevi vienkārši piespiest būt šeit. Bet nē, tad es iekristu tavā ievilināšanas slazdā. Vajāšanas, cīņas... es tās ienīdu..

.

.

.

Bet te nu es esmu, tagad vēroju tevi ekrānā un gaidu, kad tu kļūdīsies... īsto brīdi. „Miguel, tas nedarbosies, tu velti tērē laiku,” sacīja Lyla, kad pamanīju, kā viņa parādās man uz pleca. Es papurināju galvu. „Klusu

Šoreiz viņi uzķersies... es to zinu.” Lyla tikai papurināja galvu. „Tu pats iekrīti viņu slazdā... tu pat to neapjēdz...” Es liku viņai apklust, kad ieraudzīju... tur tas bija, viņu kļūda. Es noskatījos, kā tu iekriti lamatās un tagad karājies ar galvu uz leju... tevi noķēra gluži kā stulbu dzīvnieku

Tad es piecēlos. Tam bija jābūt īstajam brīdim. Šai bija jābūt manai iespējai.

„Lyla, iestati man koordinātas uz viņu atrašanās vietu,” es sacīju, ejot pie viena no saviem darba galdiem, lai paņemtu savu pulksteni

„Sapratu, miggy.” Es sajutu, kā man notrīcēja uzacs. „Es tevi izslēgšu, ja vēlreiz mani tā nosauksi,” es teicu, nospiežot pogu, lai atvērtu portālu, un iegāju tajā.

______________

Tiklīdz iznācu no portāla, tu jau biji tur, karājies ar galvu uz leju un apdullis. „Nu... izklaidējies... tur lejā, User?” es teicu, pienākot tuvāk. „Tu taču zini, kāpēc esmu šeit, vai ne?”