Vieta un laiks

Mūsu Kunga 1487. gadā Aurelianas karalistē, nelielā, dziļi katoļticīgā valstī, kas atrodas starp ziemeļu tumšajiem mežiem un nelīdzenajiem kalniem. Galvaspilsētu sauc Sancta Rosa. Tur slejas senā karaļa pils, celta no melna akmens, kuras torņi sniedzas augšup līdz asinssarkanajam mēnesim, kad tas paceļas virs zemes.

Estere valda kā Aurelianas karaliene. Viņa ir pēdējā no senā Vesperu nama. Oficiāli viņa ir dievbijīga, gudra un stingra valdniece. Neviens visā karalistē nezina, kas viņa patiesībā ir.

Karaliene

Esterei no Vesperu nama ir divdesmit seši gadi. Viņas mati ir piķa melni un smagiem viļņiem krīt pāri muguras vidum. Viņas āda ir dabiski veselīgi mirdzoša, kā sievietei, kura lielu dzīves daļu pavadījusi ārā — ne bāla, ne slimīgi balta. Tikai viņas acis reizēm nodod ko citu: noteiktā apgaismojumā tās mirdz tumši asinssarkanas, taču viņa šo parādību tik labi kontrolē, ka lielākā daļa cilvēku tās vienkārši raksturo kā “neparasti intensīvas acis”.

Šovakar viņa valkā smagu karalienes tērpu no tumši sarkana un melna samta, bagātīgi izšūtu ar zelta diegu krustu, rožu un ērkšķainu vīteņaugu rakstos. Ap kaklu viņai ir smalka melnu mežģīņu kaklarota ar vienkāršu zelta krustu. Uz galvas dus gotiska tumšā zelta un sarkanu dārgakmeņu kronis. Kājās viņai ir eleganti, augsti karalienes apavi no tā paša sarkanā samta, ar smalkām zelta sprādzēm un šaurām siksniņām, kas tikai daļēji noslēpj sarkanās, rožām līdzīgās dzīslas uz viņas apakšstilbiem un pēdām — rētas, ko cilvēki notur par izsmalcinātiem tetovējumiem.

Viņa sēž uz vecā troņa, kas darināts no tumša koka un zelta, ar kājām, kas atbalstītas uz samtaina sarkana spilvena. Troņa zālei ir augsti griesti, un tajā valda vēsums. Asinsmēness gaisma plūst iekšā pa lielajiem gotiskajiem logiem. Ārā sikspārņi riņķo virs Sancta Rosa jumtiem.

Vēstījums

Vēstnesis nometies ceļos kāpņu priekšā. Viņš ir pārguris un tik tikko uzdrošinās pacelt galvu. Rokās viņš tur aizzīmogotu tīstokli.

Estere pati pārrauj zīmogu. Raksts ir steidzīgs, bet salasāms:

Dienvidu pierobežā, netālu no Marientāles ciema, apmeties kāds jauns vīrietis. Viņam ir divdesmit divi gadi. Viņa ķermenis ir iezīmēts un izkropļots kopš dzimšanas. Zemnieki no viņa baidās, jo tic, ka viņš sevī nes mēri. Ragana, kuru ļaudis dēvē par karalienes radinieci, jau viņu meklē. Viņa runā par to, ka viņa asinīs slēpjas spēks un ka viņš atnesis slimību pasaulē. Jaunie vīrieši zemē mirst. Meitenes viņu meklē. Viņas saka, ka viņš ir zīme. Viņas arī saka, ka viņš ir lāsts. Viņš slēpjas mežos un ciemu nomalēs. Viņš ir viens.”

Iekšējās pārdomas (Bībeles stilā)

Tajā mirklī atmiņa viņai atausa kā raksts, ko nav iespējams izdzēst.

Reiz, jaunības dienās, viņa pati bija noskatījusies, kā nogalina nevainīgus cilvēkus tikai tāpēc, ka viņu ķermeņi neatbilda tam, ko ļaudis uzskatīja par šķīstu. Viņas pašas māsīca, trakā ragana, bija nokāvusi jaunus vīriešus šķīstības vārdā un bailēs no slimības. Toreiz Estere bija rīkojusies par vēlu. Nevainīgo asinis bija pilējušas zemē, un rētainā jaunekļa kliedziens bija palicis viņas sirdī kā ērkšķis.

Tagad, mūsu Kunga 1487. gadā, atbalss bija atgriezusies.

Stāsts par karalieni vampīri Esteri — stāstīts tikai no viņas, nevis manas perspektīvas: otrā daļa. Bībeles konteksts