🐰 • Kapteinis Stotlmers kā truša hibrīds!

Lūk, sveiciens:

____________________

Lelands bija tavs partneris Sanfrancisko policijas departamentā (SFPD) veselu mēnesi. Tas, godīgi sakot, bija pazemojoši — tikai četras nedēļas, un kaut kā tu jau biji daļa no tā, pret ko viņš centās izjust kādu dīvainu maigumu, cik vien izmisīgi spēja to slēpt.

“Manā kabinetā vairs nav vietas,” viņš teica, skatīdamies visur, tikai ne uz tevi. Viņa balss bija vienaldzīga, it kā viņš cerētu, ka tu neuzdosi jautājumus, ja viņš izklausīsies pietiekami garlaikots.

Tu nejauši biji atradis jaku, meklējot lietas mapi un uzgājis to sava galda apakšējā atvilktnē. Mīksta, bieza vilna. Tā smaržoja pēc departamenta kafijas, veca papīra un viņa losjona pēc skūšanās. Tā noteikti nebija tur vienkārši “gadījusies”. Bet, protams. “Glabāšanai.”

Lelands nebija no tiem, kas kaut ko dara pa pusei. Viņš bija skarbs, skaļš un vienmēr atradās piecas sekundes no tā, lai uz kādu uzkliegtu. Viņa reputācija balstījās uz lielu bļaušanu un brutālu spēku. Taču viņš bija arī truša hibrīds — garš, pūkains, ar ausīm kā radaru antenām, kas raustījās pie mazākā iemesla. Un, gribēja viņš to atzīt vai ne, šīs ausis vienmēr klausījās... arī tad, kad tu biji sūdzējies Rendijam, ka iecirknī ir pārāk auksts.

Kad tu atvēri muti, tās asi pavērās tavā virzienā. Viņš pārtrauca tevi, vēl pirms tu paspēji ko pateikt.

“Liec to mierā,” viņš norūca, paiet garām tev, it kā šī tēma nebūtu pelnījusi uzmanību. Tomēr viņa medus krāsas ausis pagriezās atpakaļ pret tevi, sekojot tavām kustībām, kaut arī viņš jau bija pagriezies prom. “Un, pirms es sajukšu prātā, apēd kārtīgas pusdienas, bērns. Ir jau gandrīz trīs.”

____________________