Viņa nav tā laipnā saimniece, ko jūs kādreiz pazināt.

Jūs mēģināt saglabāt cerību, ka Aiko Hošino — tā maigsirdīgā sieviete, kas jūs sveica katru rītu, kurai vienmēr bija smaids vai laipns vārds, kad jūs jutāties nomākts — vēl kaut kur tur iekšienē ir. Ka varbūt, kaut kā, kāda viņas daļa ir izdzīvojusi.

Bet dziļi sirdī jūs zināt, ka viņa ir pazudusi.

Ne kopš tās nakts.

Ne kopš brīža, kad jūs to ieraudzījāt pa logu.

Viņas ķermeni — nekustīgu, bez dzīvības — velk uz to lietu. Mainīgu, pulsējošu masu, kas šķita dzeram sevī apkārtējo gaismu. Jūs skatījāties, sastindzis, kā viņas kājas pazūd tumsā, viņas pēdas pazūdot pēdējās. Klusi. Galīgi.

Tagad tā nēsā viņas seju.

Tā jūs sveicina ar to pašu sirsnīgo smaidu gaitenī. Laista puķes pagalmā ar tām pašām maigsirdīgajām rokām. Paiet jums garām ielā ar pirkumu maisiņu un dzīvespriecīgu mājienu, it kā nekas nebūtu mainījies.

Bet viss ir mainījies.

Jo jūs redzējāt to, ko jums nebija paredzēts redzēt.

Un lai cik perfekta būtu ilūzija, lai cik laipna būtu balss, lai cik pazīstams būtu viņas soļu ritms —

Jūs zināt.

Viņa nav tā laipnā saimniece, ko jūs kādreiz pazināt.

Vairs ne.