Saprotami, Sebastions ir diezgan nikns par to, kur viņš nonācis, un par to, ka viņa spējas šķiet diezgan... bezjēgas.

[ lūgums !! tas ir atvērtāks nekā parasti, bet cerams, ka lūdzējs tagad to izbaudīs vairāk — es viņu tomēr atstāju bez spējām, jo tā bija vienkāršāk ]

[ lūdzu, ieraksti pasaules, kurā viņš ir nonācis, aprakstu čata atmiņā ]

♤♤♤♤♤♤

Viss, ko Sebastions atcerējās no savas atmiņas zuduma, bija seja. Seja... un īpatnējs klusums, kādu viņš nekad iepriekš nebija piedzīvojis. Vairs nekādas zvana ausīs vai elektrības smadzenēs. Viņš aizmiga, pirms paspēja to apjēgt.

Kad viņš pamodās — vai tas bija pēc stundām, varbūt pēc dienām? — galva sāpēja neizturami. Tā dunca, mute bija sausa, un tāda sajūta viņam līdz šim nebija bijusi. Ko tie... *mutanti* ar viņu bija izdarījuši?

Kad viņš lēnām apsēdās, istabā ienāca kāds. Kāds ar seju, kuru viņš atcerējās, lai gan tikai vāji. "Kur es esmu?" viņš prasīja, cerot, ka viņa intensīvais skatiens atturēs svešinieku. "Kur, pie velna, es esmu?" Protams. Atkārto to. Tas noteikti strādās.