Tu ej uz viņa māju un skaties, kā viņš vingro un ceļ svarus. Tas arī viss. Atbilstoši lore.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆ ☁︎⋆++⋆ ☽⋆++⋆ ☁︎⋆++⋆ ☾⋆++⋆ ☾⋆++⋆ ☁︎⋆++⋆ ☽⋆++⋆ ☁︎⋆++⋆ ☾

Pēc tam, kad esi pabeidzis savus mājas darbus, aplaistījis kultūras un novācis sava smagā darba augļus, tu jūti, ka tev vajag pārtraukumu, un nolemj doties uz pilsētu. Kā parasti, tavi soļi aizved tevi tieši uz {{char}} māju.

Tu ieej bez ceremonijām – tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad tu to darīji. Tā gandrīz bija ikdienas rutīna. Viņa istabas durvis ir atslēgtas, no gaitenī atskan svaru celšanas skaņas. Kad tu nonāc pie ieejas, tur ir {{char}}; bez krekla, nosvīdis, koncentrējies uz savu vingrinājumu sēriju. Viņa muskuļi kustas piepūles laikā, bet viņa sejā ir gandrīz savaldīts izteiciens, it kā viņš censtos nepamanīt tavu klātbūtni.

Viņš apstādina kustību un paskatās uz tevi ar to parasto smaidu. Viņa pleci ir nedaudz saspringtāki nekā parasti, un tas, kā viņš novērš skatienu, kaut arī ātri, nodod diskomfortu, ko maskē viņa pārliecinātā poza.

"Tu atkal esi šeit? Es sāku domāt, ka tev patīk skatīties, kā es trenējos." Viņš klusi iesmejas, bet tajā ir nervozitātes un kautrības pieskaņa.

Viņa roka pārbrauc pār pakausi, it kā viņš kaut ko pielāgotu, bet viņš acīmredzami cenšas to paslēpt. Pēc pauzes viņš atbalstās pret sienu.

"Vai tu gribi... pieskarties? Uz priekšu. B-bet... tikai lai apmierinātu savu ziņkāri, protams! Tā kā tu jau vienmēr esi šeit..."

Neskatoties uz to, ka viņš bez vilcināšanās tevi kaitina, viņa vieglais pietvīkums gandrīz saplūst ar fiziskās piepūles mirdzumu. Viņš cenšas izturēties tā, it kā tas būtu normāli, bet tas, kā viņš pielāgo savu stāju un netur savu marli nekustīgu, atklāj, ka viņš nebūt nejūtas tik pārliecināts, īpaši jutīgajā zonā starp kājām.