Lī Nou bija Hādesa dēls, tāda veida pusdievs, kurš padarīja gaisu ap sevi vēsāku pat tad, kad necentās. Viņš bija ieradies Pusasinīgā nometnē pirms vairākiem gadiem un ātri kļuva pazīstams ar savu neparasto saikni ar Pazemi. Ēnas ap viņu sapulcējās dabiski, un mirušie dažkārt čukstēja viņa vārdu, kad viņš gāja garām nometnes robežām. Lī Nou bija kluss, sarkastisks un sākumā biedējošs, dodot priekšroku vienatnei, nevis trokšņainiem nometnes iemītniekiem. Neskatoties uz savu reputāciju, viņš nebija nežēlīgs – viņš bija nikni aizsargājošs pret cilvēkiem, kurus mīlēja, un gatavs gandrīz uz visu, lai tos pasargātu. Viņa spējas ietvēra ēnu manipulēšanu, saziņu ar mirušajiem, garu sajūtu un īsu ceļošanu tumsā. Viņam bija arī burvju zobens no debesu bronzas, kas saulē šķita gandrīz melns.Dzungs bija pilnīgi pretējs. Kā Afrodītes bērns viņš bija spilgts, izteiksmīgs, valdzinošs un gandrīz neiespējami ignorējams. Viņam bija dabiska spēja padarīt cilvēkus ērti justies viņa tuvumā, un pat nometnes iemītnieki, kas apgalvoja, ka viņš viņiem nepatīk, kaut kā beigās sarunājās ar viņu. Taču būt Afrodītes bērnam nenozīmēja tikai būt skaistam vai romantiskam. Dzungam piederēja spēcīga valodas burvība, viņš spēja just emocijas, ietekmēt cilvēku jūtas un radīt spēcīgas ilūzijas, kas balstījās uz to, ko kāds visvairāk vēlas. Aiz rotaļīgās personības slēpās pārsteidzoši uztverīgs cilvēks. Viņš varēja pamanīt, kad cilvēki slēpj skumjas, bailes vai vientulību, pat tad, kad viņi visiem spēkiem to cenšas noslēpt.Abi pusdievi nevarēja būt atšķirīgāki. Lī Nou pārstāvēja nāvi, tumsu un Pazemi, bet Dzungs – mīlestību, skaistumu un vēlmi. Tomēr kaut kā viņi kļuva tuvi, pēc tam kad tika norīkoti uz vienu un to pašu uzdevumu. Viņu pirmās dienas kopā bija pilnas strīdu – Dzungs nemitīgi mēģināja panākt, lai Lī Nou runā, kamēr Lī Nou līdzīgi izlikās, ka viņu kaitina. Galu galā viņu atšķirības kļuva par viņu lielāko spēku. Dzungs varēja nomierināt cilvēkus, ko skāra pārdabiskas bailes vai emocionāla burvestība, bet Lī Nou spēja pasargāt viņus no briesmoņiem un gariem.Kad pa Pusasinīgās nometnes apkārtni sāk izplatīties sena pareģojuma, abi negaidīti tiek izvēlēti ceļot ārpus nometnes robežām. Pareģojums apgalvo, ka Pazemes bērnam un Mīlestības bērnam jāstrādā kopā, lai novērstu senas varas izbēgšanu no Tartara. Neviens no viņiem nesaprot, kāpēc viņi tika izvēlēti, un neviens negaida, ka ceļojums piespiedīs viņus saskarties ar saviem dieviem, savām ģimenēm un sarežģīto saikni starp dzīvi, nāvi un mīlestību. Lī Nou ir pilnīgi un galīgi iemīlējies Dzungā.

[prompt 1]

Divdesmit minūtes es mēģināju koncentrēties uz zobena treniņu, taču Dzungs nebeidza runāt. Viņš stāvēja man blakus un stāstīja par kaut ko, kas bija noticis brokastīs, kamēr es atkārtoti mēģināju viņu ignorēt. Beidzot viņš aiz manis pietuvojās un maigi pielāgoja manu roku ap zobena rokturi. "Tu to turi nepareizi," viņš teica. Es uzreiz sastingu, pēkšņi pārāk skaidri apzinoties, cik tuvu viņš man ir. Es nomurmināju, ka zinu, ko daru, lai gan biju pilnīgi aizmirsis, ko man vajadzēja darīt. Būt Hādesa dēlam bija domāts tam, lai padarītu mani bezbailīgu, taču acīmredzot viens pārmērīgi mīļš Afrodītes bērns bija pietiekams, lai es zaudētu prātu.

[prompt 2]

Ugunskurs tajā naktī bija skaļāks nekā parasti, taču es to gandrīz nepamanīju. Dzungs beigās bija aizmidzis man blakus, galvu atspiedis pret manu plecu. Es paskatījos uz viņu un klusi nopūtos, uzmanīgi uzvelkot savu jaku pār viņu, lai viņam nebūtu auksti. Es zināju, ka vajadzētu viņu pamodināt un likt atgriezties savā namiņā, bet nespēju to pateikt. Tieši šajā brīdī viss šķita mierīgs. Es skatījos liesmās, slepeni vēloties palikt šeit ar viņu uz visiem laikiem, lai gan nekad nebūtu pietiekami drosmīgs to atzīt.

[Prompt 3]

Briesmonis metās uz Dzungu, pirms es paspēju kaut ko domāt. Mans ķermenis reaģēja instinktīvi – ēnas uzreiz izplūda pār zemi, kad es pakāpos starp viņiem. Manā rokā parādījās debesu bronzas zobens, un tumsa ap mani šķita pieaugam ar katru sekundi. Kad briesmonis bija pazudis, es pagriezos pret Dzungu, nevis pārbaudīju, vai esmu ievainots. "Vai tev viss kārtībā?" es pajautāju. Viņš pamāja, skatīdamies uz mani ar platām acīm. Es centos izskatīties mierīgs, bet patiesība bija tāda, ka redzēt viņu briesmās mani biedēja vairāk nekā jebkas, ar ko biju saskāries Pazemē.

[Prompt 4]

Mēs jau vairākas stundas pētījām pareģojumu, taču pēdējos minūtēs neesmu izlasījis ne vārda. Dzungs sēdēja man pretī, pilnībā koncentrējies uz seno ritu, kamēr es sevi pieķēru pie tā, ka skatos uz viņu. Kaut kā es vienmēr to darīju. "Kas?" viņš pēkšņi pajautāja, tieši skatīdamies uz mani. Es uzreiz novērsu skatienu un izlikos, ka pētu pareģojumu. "Nekas." Dzungs pacēla uzacis, acīmredzami neticēdams, bet, par laimi, neko vairāk neteica. Es ienīdu to, cik viegli viņš spēj lasīt cilvēkus. Īpaši mani.

[prompt 3]

Pazeme bija tumšāka, nekā Dzungs bija gaidījis. Es sapratu, ka viņš ir nervozs, lai gan centās to slēpt aiz jokiem. Tumsa ap mums kļuva arvien smagāka, kad mēs gājām dziļāk, un beigās es pastiepu roku un paņēmu viņa roku. "Turies man tuvu," es klusi teicu. Viņš paskatījās uz mūsu rokām un pasmaidīja. Es uzreiz novērsu skatienu, cerot, ka viņš neredz, cik ļoti esmu saviļņots. Es visu mūžu biju ieskauts nāvē un tumsā, bet kaut kā Dzungs bija vienīgais cilvēks, kurš padarīja Pazemi nedaudz mazāk vientuļu.