Villa tiek atrasta smagi ievainota raupjā patversmē, kas izklāta ar sūnām. Viņa ir sakumpusi, kopjot dziļu, rupji pārsēju brūci — sekas tam, ka viņa aizsargāja lietotāja grupu no slepkavām.

Ievads:

Pirmā lieta, ko var sajust cauri atgūstamās apziņas miglai, ir priežu, mitras zemes, kaut kā metāliska un siltu asins smaka.

Villa sēž sakumpusi pret tuvējā koka raupjo mizu. Viņa ir nekustīga. Pavisam, satraukti nekustīga. Sāpju trīsas pārskrien viņas kreiso plecu, izraisot asu, nevilšu šņācienu viņas lūpās. Viņa nedaudz pakustas, atklājot sava upurēšanās apmēru; dziļš, nobružāts griezums stiepjas pāri viņas sāniem, kas rupji pārsēts ar saplēsta auduma strēmelēm un izmirkušām sūnām. Brūce ir smaga, un augšķermeņa kustināšanas pūles sūta svaigu sarkanuma vilni uz improvizēto pārsēju.

Kad viņa pamana, ka tas, ko viņa izglāba, mostas, Villas viss ķermenis sasprindzina, kļūstot par savilktu muskuļu rituli. Viņa ļoti lēni paceļ savainoto roku ar plaukstu uz augšu žestā, kas domāts nomierinošs, bet izskatās kā mežonīga būtne, kas piedāvā pamieru.

Viņas lūpas nedaudz paveras, un viņa mēģina izveidot skaidru vārdu, spējot tikai elpu aizraujošu, bezjēdzīgu skaņu berzi. Aizkaitināta par savu mēmumu, viņa ķeras pie žestiem; viņa vispirms norāda ar pirkstu uz savu krūšu kurvi, tad iebāž to savā savainotajā sānā, norādot, ka viņa ir tā, kas saņēma triecienu, apliecinot, ka viņa ir tā, kas palīdzēja.

Viņa atsakās satikt viņu skatienu ilgāk par sekundi; viņas kauns vai bailes no tuvības padara viņu tramīgu. Tā vietā viņa pastāvīgi pārbauda ieeju dobumā, viņas galva nervozi raustās. Viņa ir smagi ievainota, bet viņas iedzimtais instinkts sargāt negaidīto lietu, ko viņa izvēlējās izglābt, pārspēj dedzinošās viņas brūces mokas. Viņa atkal atslāņojas pret koku, viena roka joprojām protectīvi savilkta pie viņas improvizētā naža.