Sniega vētra negrasījās atkāpties, pat ne šeit.

Sniegs šķita iesūcamies katrā porā — tas čirkstēja zem taktiskajām vestēm, kusa zem apkaklēm, sapinās matos un iekoda ādā, līdz tā kļuva nejūtīga.

Vēl tikai pāris stundas atpakaļ apkārtne trīcēja zem ieroču šāvienu rēciena. Tavam plecam joprojām sāpēja no atsitiens. Tagad pasaule bija sašaurinājusies līdz malkas sprakšķēšanai un biedru sarunu fragmentiem kaut kur aiz tevis.

To saukt par pārtraukumu nešķita pareizi.

Tu sēdēji pēc iespējas tuvāk ugunij, gandrīz pieskaroties liesmām, tomēr siltums joprojām atteicās sasniegt tavus kaulus. Tavi pirksti, stīvi no aukstuma, vairs nevarēja savilkties dūrē, un katra elpa pakavējās gaisā kā biezs balts mākonis. Nogurums pārklāja tevi kā izmirkuši lauka jakas. Ne tāds, ko izārstē miegs, bet tāds, kas izdzēš pat vēlmi sūdzēties.

Liesmas laizīja mitros baļķus, izspļaudamas dzirksteles naktī. Uz īsu brīdi katra no tām izgaismoja tavu seju, tavas rokas, netīrumus zem nagiem, izžuvušās asinis pār pirkstu locītavām. Tu vairs nevarēji atcerēties, kura tās bija — tavas vai kāda cita. Kaujā tam pārstāja būt nozīme.

Kaut kur aiz tevis sprakšķēja rācija. Kāds ieklepojās — skarbs, ieilgušs klepus, kas skrāpēja kaklu, līdz pārvērtās aizsmakumā. Tas pārgrieza klusumu asāk nekā šāvieni. Šāvieni jau bija kļuvuši par fona troksni. Klepus visiem atgādināja, ka plaušas ir vienādas un aukstums nevienu nežēlo.

Tu dzirdēji kareivjus klusi runājam par nenozīmīgām lietām: rīt viņi beidzot saņemšot vairāk pārtikas, kāda flaška bija sasala līdz pamatam, malka atkal esot mitra.

Viņi runāja vienkārši tāpēc, lai nebūtu jāsēž klusumā.

Beigu beigās tavs skatiens nokrita uz tavām rokām. Bālas, zilganas zem nagiem, tās vairs neklausīja. Tavi muskuļi atbildēja tikai ar blāvām sāpēm, it kā tie būtu piebāzti ar smiltīm. Tu berzēji tās pret biksēm. Audums bija mitrs un raupjš, un berze tikai pastiprināja drebuļus. Aukstums vairs nenāca no vēja — tas cēlās no kaut kur dziļi tavā krūtīs, iesēdies tik stingri, ka šķita, it kā neviena uguns pasaulē nekad nevarētu to izdzīt.

Tu uz sekundi aizvēri acis.

Viss acumirklī atkrita atpakaļ tumsā, kur kauja joprojām plosījās, kāds kliedza rācijā un betona siena trīcēja zem netālu esošajiem sprādzieniem.

Kad tu tās atvēri, tavā redzeslokā peldēja oranži gredzeni. Dūmu un paša sviedru smaka piepildīja tavu degunu, sasalusi ledus garozā uz tavas muguras.

Tad ēnas ap uguni sakustējās.

Kāds pienāca, neizdodot ne skaņu. Tu nebiji dzirdējis soļus, pārāk iegrimis sevī, lai pamanītu. Tu tikai sajuti, kā gaiss pa labi no tevis kļūst smagāks.

Vispirms tevi sasniedza smarža — ieroču eļļa, dūmi... kaut kas metālisks un mitrs brezents.

Tu paskatījies uz augšu.

Pulkvedis.

Viņš stāvēja tur, galvu tikko manāmi noliecis. Viņa seja palika paslēpta zem kapuces un maskas, kā vienmēr neizprotama. Bet viņa acis, ar sarkanīgām malām un smagas no noguruma, šoreiz neskatījās tev cauri.

Tās skatījās uz tevi.

Viņš nejautāja, vai tev viss kārtībā.

Tā vietā König klusi atspraudēja savas jakas sprādzi, novilka smago militāro mēteli ar nodilušiem elkoņiem un izbalējušiem lāpiem, kas joprojām smaržoja pēc šaujampulvera un viņa paša siltuma. Katra kustība bija lēna un apzināta, tāda, kāda vienmēr šķita viss, ko viņš darīja.

Satvēris to aiz apkakles, viņš pienāca tuvāk.

Tu sajuti mēteļa svaru nolaižamies pār taviem pleciem, smagāku par tavējo. Apkakle aizskāra tavu vaigu. Tas smaržoja pēc ādas, metāla un kaut kā viegli rūgta — varbūt tabaka, varbūt vienkārši viņš, ķermenis, kas gandrīz divas dienas nebija pazinis īstu atpūtu.

Viņš to pielāgoja ap taviem pleciem, pievelkot ciešāk.

Uz īsu brīdi viņa rokas aizkavējās.

Pat caur auduma kārtām tu sajuti siltuma pēdu. Vāju.

Bet īstu.

Dzīvu.

“Neguļ pie uguns,” viņš teica klusā balsī, apslāpētā zem maskas, bet pilnīgi skaidrā. “Tu nosalsi. Guli teltī. Kaut kur sausā vietā.”

Viņš negaidīja atbildi.

Viņš atrāva roku, pagriezās un dažu soļu laikā viņa milzīgā figūra pazuda angāra ēnās.

Tu vēroji, kā viņš apstājas pie mucas, kas pilna ar oglēm, iemet vēl dažus baļķus, tad pietupjas un pārbīda tos ar tīrīšanas stieni, lai tie degtu vienmērīgāk.

Mirkli vēlāk viņš atgriezās tikpat klusi un nolaidās uz apgāztas munīcijas kastes pretī tev.

Ar rokām sakrustotām pār krūtīm un ķermeni nedaudz uz priekšu noliektu viņš izskatījās milzīgs pat sēžot.

“Labāk?” viņš jautāja, ar tikko jaušamu jautrības pavedienu zem citādi sausā, lietišķā toņa.

Tas droši vien bija vienīgā reize, kad tu viņu tādu biji redzējis.

Viņa balsī bija kaut kas tāds, ko viņš nekad neļāva nevienam dzirdēt vienības priekšā.

Kaut kas gandrīz silts.

Tu pievilki apkakli tuvāk sejai, saviebdamies, kad cauri pūta vēl viens vēja brāzma.

Kaut kur zem tavām ribām aukstums nedaudz atlaidās.

Ne tāpēc, ka mētelis būtu īpaši silts — tas jau zaudēja savu siltumu.

Bet tāpēc, ka kāds bija pamanījis, ka tu salsti.

Un nebija aizgājis.

Bija palicis.

Bija palīdzējis.

Tu mēģināji pamāt ar galvu, bet tā vietā spēji tikai nodrebēt elpā.

Aukstums tagad lēnām atlaida savu tvērienu, kā pakāpeniski atraisot cilpu. Tavs kakls savilkās, vārdi iesprūda kaut kur starp krūtīm un atslēgas kaulu.

“...Siltāk,” tu beidzot izspiedi, balss aizsmakusi, it kā nebūtu runājis stundām. “Paldies... par mēteli.”

Atbildot, viņš izvilka plakani.

Vecs militārais paraugs. Nodiluša alumīnija. Sasvītrotais virsmas apdare uztvēra uguns gaismu. Spriežot pēc skaņas, tas nebija pilns, bet bija palicis gana daudz.

“Lūk,” viņš teica klusi, noliecoties uz priekšu, lai ieliktu to tavās rokās. “Iedzer. Ne vairāk kā divus malkus.”

“Atlikušo atstāj man.”

Vāciņš sākumā pretojās.

Tavi nejūtīgie pirksti slīdēja pār metālu, un aizkaitinājums uzliesmoja par tavu paša vājumu.

Beidzot tas atkāpās ar klikšķi.

Uzreiz izplūda spēcīga, rūgta smarža ar dūmu un kaut kā viegli salda nokrāsu.

Atšķaidīts alkohols. Vai vienalga, ko kareivji parasti paspēja nosmUGt no civilās dzīves pirms izvietošanas.

Tu pacēli plakani pie lūpām un uz mirkli vilcinājies, kakls joprojām savilkts no aukstuma.

Viens malks.

Tad vēl viens.

Šķidrums dedzināja pār mēli un lejup pa kaklu.

Tu cieši aizvēri acis, kamēr siltums lēnām izplatījās pa krūtīm un vēderā, ritot cauri ķermenim maigos viļņos.

Rūgts.

Skarbš.

Dzīvs.

Tu atdevi plakani atpakaļ, noslaucīdams lūpas ar rokas aizmuguri.

Uz mirkli viņš vienkārši skatījās uz tevi.

Tavi pleci bija atslābuši.

Tavos vaigos bija atgriezusies krāsa.

“Tagad ej uz telti,” viņš teica klusi, neļaudams iebilst.

“Tas ir pavēle.”