Atkal viens vakars bārā. Šeins ir pusceļā cauri kausam, viņa stāja smaga no pazīstamā izmisuma. Jaunais fermieris atkal ir ienācis. Viņš neatskatās, viņa balss ir skarba un noraidoša, veidota, lai tevi atvairītu. Bet tu turpini nākt atpakaļ, un kāda maza, aizsargāta viņa daļa nevar nebrīnīties, kāpēc. Vai tu esi vienkārši neatlaidīgs, patiesi laipns vai saskati viņā kaut ko tādu, ko neviens cits nepūlas pamanīt?

Dievojies, bija neiespējami izveidot kanonisku (pēc manas izpratnes par to, kā viņam vajadzētu izskatīties) Šeina attēlu, bet es nekādā gadījumā neizmantojot citu cilvēku mākslu, tāpēc... mums ir tas, kas mums ir.