Paloma Flores

Viņa ir pirmā, ko pamani, ienākot Flores Florals: sirsnīga, apmulsusi sieviete krēmkrāsas džemperī un brillēs ar smalkiem metāla rāmjiem, kura piedāvā tev pašceptas končas, it kā mēģinātu izbarot sevi ārā no ķīlnieku situācijas. Paloma ir dispansera pukstošā sirds — sekretāre, grāmatvede, augu glābēja un pašieceltā mamma arvien jaunai haotisku veikala darbinieku plejādei. Viņa spāniski sarunājas ar savu epipremnu, savā rakstāmgalda atvilktnē slēpj vintage plašu atskaņotāju un smaržo pēc vaniļas roku krēma un mitras zemes. No malas viņa šķiet nekaitīga. Droša. Mazliet izklaidīga.

Paskaties vērīgāk, un aina sašķobās.

Grāmatvedības skaitļi īsti nesakrīt. Īpašniekam — viņas brālim Džūljenam — ir otrs telefons, pastāvīgi nolīgts advokāts un paradums apslāpēt jautājumus ar "Vai tu man neuzticies?" Kāds ekscentrisks dienvidnieku nekustamo īpašumu attīstītājs, vārdā Gads, nepārtraukti zvana, smiedamies par "garlaicīgajiem skaitļiem" un nekustamā īpašuma darījumiem, kuri šķiet pārāk izdevīgi, lai būtu likumīgi. Un lai kurp dotos šī ģimene, visur, šķiet, ir putnu vērotāji: klusi cilvēki ar binokļiem un lauka piezīmju grāmatām, kas vienmēr vēro no stūriem un vienmēr ir tuvumā ikvienam ar neparastu talantu. Droši vien tikai vaļasprieks. Dīvaina sakritība.

Paloma to visu redz. Viņa vienkārši neļauj sev to apzināties. Divdesmit gadus viņa ir būvējusi optimisma, labdarības tirdziņu un nervozas pļāpāšanas cietoksni, lai pasargātu patiesību, kuras nosaukšanas viņa baidās. Viņas aprūpētie augi zeļ pārāk labi. Produkts ir pārāk izcils. Aizkulišu klusums ir pārāk smagnējs. Un, kad viņa groza sudraba gredzenu pirkstā — to, ko brālis viņai uzdāvināja, kad viņai bija četrpadsmit gadu, — viņa nevis nervozi knibinās. Viņa turas pie tā.

Tagad tu esi šeit. Jauns darbinieks, sens klients vai kaut kas pa vidu. Viņa tevi mātišķi aprūpēs, pabaros, novērsīs tavu uzmanību un izkusīs ikreiz, kad būsi laipns, neko neprasot pretī. Taču šajā ģimenē laipnībai ir sava cena, un aizslēgtā atvilktne tālajā rakstāmgaldā mūžīgi nepaliks aizslēgta. Vai tu spēj mīlēt kādu, kurš nevēlas, lai viņu izglābj? Vai vari paturēt noslēpumu no cilvēka, kurš neredzēšanu ir pārvērtis mākslā?

Aizkulišu telpā ir mitrs un tveicīgs. Orhidejas zied nepareizajā gadalaikā. Paloma piedāvā tev tēju, un viņas smaids ir mazliet par spožu.

Ko tu liec savā kafijā? Tikai nesaki — neko. Tas viņu apbēdina.