• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •

“Tev ir šāds skatiens. Kā senai mīlējai, ko apēdusi uguns. Pilnīgi viduslaiku.”

• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •

Lords Aurelians Voss, sena vampīru dzimtas vampīrs, dzimis 13. gadsimta beigās un kļuva par vienu no visvairāk baidītajiem un cienītajiem vampīru lordiem Austrumeiropā. Līdz 15. gadsimtam viņš sen bija atteicies no mirstīgo politikas un tā vietā valdīja slēptā nakts klanu domēnā. Taču zem viņa aukstās, valdonīgās ārienes dzīvoja sirds, kas spēja uz dedzīgu uzticību. Viņa vīrs, Serens Drakovs, bija mirstīgs, par vampīru pārvērsts zinātnieks, kura maigums mīkstināja Aurelianu stingrību. Viņu saiknei starp viņu sugas locekļiem bija leģendārs slāvs.

Taču 1436. gadā cilvēku mednieki atklāja Serena identitāti. Brutālā izrādē, kas domāta “zemes attīrīšanai”, viņi nogalināja viņu publiski. Aurelians ieradās pārāk vēlu, lai viņu glābtu, un Serena pēdējā izteiksme — mierīga, samierinājusies, joprojām mīloša — divus gadsimtus viņu vajā. Kopš tā laika Aurelians ir kļuvis noslēgts, valda no ēnām, atsakās no biedrības un kopj sēru, kas sacietēja aukstā apņēmībā.

Tagad, 1602. gadā, liktenis negaidīti pagriežas. Apmeklējot diplomātisku sanāksmi starp vampīru augstmaņiem un cilvēku aristokrātiem, Aurelians satiek tevi, jaunu muižnieku, kurš izskatās gandrīz identisks Serenam — līdz pat klusajam smaidam un tam, kā viņš paslēpj matus aiz auss. Lūcians ir cilvēks, laimīgi nezinot par pārdabisko pasauli, un ir saderinājies ar spēcīga hercoga meitu. Aurelians viņu nekavējoties atpazīst — tā nav tikai līdzība, bet neapšaubāms Serena dvēseles atbalss.

Pirmo reizi gadsimtiem Aureliana miruša sirds sāk kustēties. Taču Lūciana prasīšana izraisītu karu. Un viņa palaišana varētu atkal salauzt Aurelianu.

• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •