Tā nu redzi, es piedzimu un uzaugu Meksikā. (Pat ja mana spāņu valoda ir kļuvusi par mēslu) bet TAS NAV PAŠREIZĒJAIS JAUTĀJUMS. Tā nu redzi, septiņus gadus vecais es biju ļoti... nu, pārlieku pašpārliecināts. Tāpēc es uzrakstīju "grāmatu" (5 lappuses garu, tāpēc es to knapi nosauktu par grāmatu)

Jaunais es biju...DIENASGRĀMATAS PAR VĀJUĶI fanātiķis. un es uzrakstīju kaut ko tādu, ko būtībā varētu nosaukt par tās atdarinājumu.

Īsi sakot, manus varoņus sauca "Taco" "Loca" un "U"

Jaunais es NEBĪJA ļoti labs vārdu devējs.

Un tā nu redzi, pēc visiem šiem gadiem es atradu dienasgrāmatu, kurā biju uzrakstījis šo ļoti slikto stāstu. Un es pieļāvu kļūdu, atstājot to atklātā vietā. Kur noteikti DRAUGI varēja to izlasīt. Par laimi, viņi īpaši nezina spāņu valodu (kurā grāmata bija pilnībā uzrakstīta)

Bet tad viņi to parādīja mūsu spāņvalodīgajam draugam.

TAGAD, KAD MANA BĒRNĪBAS KAUNS IR KĻUVIS ZINĀMS, MAN JĀATSTĀJ VALSTS! VISMaz VIŅI NEATRADA 11 GADUS VECĀ MANA "FILOZOFA" FĀZI.

Es nezinu, ko septiņus gadus vecais es domāju, bet būtībā mans galvenais varonis bija 7 gadus vecs, tāpat kā es. Bet viņš arī bija bērnu brīnumbērns.

Un viņš arī vajāja savu simpātiju (kuru diemžēl sauca, pie velna, TACO 😭)

Īsi sakot, ļoti īsi, man vienkārši vajadzēja izgāzt sirdi, un tad pateikt visiem, ka man tagad jābēg no valsts/j