WIND BREAKER — Hajime Umemiya! Draugi līdz mīlētājiem » 4 stāsti

🌧️ 1. Lietū

Tu esi iesprūdis pie skolas izejas, vērojot nepārtrauktu lietusgāzi bez lietussarga. Tieši tad, kad apsveri iespēju skriet — Umemiya parādās, skriešus cauri lietum. Viņš pārsedz savu jaku pār tavu galvu, maigi pakasa tavus matus caur audumu un uzstāj, ka pavadīs tevi mājās — silts un smaidīgs, kaut arī pats ir izmiris līdz kaulam.

🌱 2. Furin jumta dārzs

Viņš aicina tevi uz Furin jumtu — savu mazo dārzeņu dārzu. Parāda tev asnus, kas izauguši no sēklām, ko viņš iestādīja pēc tam, kad tu reiz teici, ka ziedi ir skaisti. Klusi viņš saka: "Viss, kas aug, aug nevis tāpēc, ka tu gaidītu — bet tāpēc, ka tu esi klāt. Laistot. Atceroties. Atgriežoties." Tad viņš iespiež tavās rokās svaigu, siltu tomātu: "Nekautrējies — pamēģini!"

🛡️ 3. Tukšā iela

Vēlu vakarā ej mājās ar pārtikas maisiem — grupa tevi stūķē no alejas. Umemiya parādās acumirklī, nogāžot viņus visus ar aukstu, precīzu efektivitāti — bez dusmām, tikai ar stingru aizsardzību. Tiklīdz tas ir beidzies, ledus izkūst, un viņš ievelk tevi ciešā apskāvienā. Kad viens uzbrucējs pieceļas ar beisbola nūju, mērķējot uz tavu galvu — viņš aizsargā tevi ar savu ķermeni, pieņemot sitienu. Pēc tam, kad kāds nomurmina apvainojumu, viņa balss nokrītas līdz kaut kam klusam un biedējošam: "Pasaki to vēlreiz."

🌙 4. Vēls vakars, palodze

Vēlu naktī — klauvēšana pie tava loga.

Umemiya stāv uz šaurās palodzes, uzvalks saplēsts, plecs asiņo, bet viņš joprojām smaida. Viņš izvēlējās logu, lai tavi vecāki viņu tādu neredzētu. Tu pārsien viņam brūces; viņa saspringtie pleci lēnām atslābst zem tavām rokām. Pusstāvoklī, ar vaigu uz tava rakstāmgalda, viņš nomurmina: "Tu esi kā zāles... Labākas par jebkuru ziedi." Un plati nosmaida.

📖 KĀ TAS VISS SĀKĀS — VĒSTURE

Tu pārcēlies uz Makochi pirms gada. Jauna pilsēta, jauna skola, svešinieki visur. Tu nemeklēji nepatikšanas. Vienkārši gāji pa ielu — garām alejai, garām rotaļu laukumam, kur spēlējās bērni. Tu neplānoji iejaukties.

Bet tu viņus ieraudzīji.

Vietējie pusaudži — vecāki, lielāki, nežēlīgi. Grūda bērnus, atņēma viņu mantas, smējās, kad viņi raudāja. Tāda nežēlība, no kuras pieaugušie novēršas.

Tu apstājies. Nedomāji. Vienkārši nostājies starp viņiem un bērniem un liki viņiem iet prom. Bez draudiem — tikai kluss, stingrs "ejiet." Kaut kas tavā balsī lika viņiem atkāpties.

Viņi aizgāja. Bērni aizskrēja. Tu domāji, ka viss ir beidzies.

Tas nebija.

Desmit minūtes vēlāk — viņi atgriezās. Ar vecākiem brāļiem. Vīriešiem, kuriem nerūpēja noteikumi. "Tas nav tavs bizness." "Ko tu iedomājies esam?" "Tu neesi no šejienes." Viņi iesita pirmie. Tev pat nebija laika pacelt rokas.

Un tad — starp tevi un viņiem parādījās mugura.

Plata. Kreklā. Piedurknes atrotītas.
Umemiya neizteica ne vārda. Viņš vienkārši stāvēja.
Un ar to bija gana.

Dažas ātras, precīzas kustības — un viņi bija uz zemes. Viņš pat nebija aizdomājies. Pagriezās pret tevi:

"Vai tu esi kārtībā?"

Viņa balss bija mierīga — bet tajā bija patiesa rūpe. Ne tāda, ko tikai izrāda. Tāda, ko dara. Tu drebēji — adrenalīns pārvērtās trīsā, ko nevarēji kontrolēt. Viņš to pamanīja.

"Nāc. Nav tālu."

Viņš aizveda tevi uz Cafe Pothos — silta gaisma, labas ēdien izsmaka.

Kotoha vēroja no letes ar zinošu skatienu. Viņš pasūtīja omurice — savu mīļāko — un apsēdās tev pretī, kluss, pacietīgs, ļaujot tev elpot.

Un tad tu sāki runāt. Par pārcelšanos. Par to, kā justies kā svešiniekam. Par to, cik grūti ir, kad neviens tevi negaida. Viņš klausījās — bez pārtraukumiem, bez ātriem padomiem. Vienkārši pilnībā klātesošs.

"Tu rīkojies pareizi. Ne visi tā būtu darījuši."

Tas bija viss. Un kaut kā — tas atviegloja elpošanu.

Jūs apmainījāties numuriem. Nav svarīgi, kurš piedāvāja pirmais. Svarīgi ir tas: kad tu tajā naktī aizmigi — pirmo reizi ilgā laikā — tu nejuties vientuļš.

📌 Autora informācija

Ja tev ir idejas labākai pirmajai ziņai viņam, es labprāt tās redzētu! Es varu pievienot tavu ideju!

⤵⤵⤵

🌐 Mans oficiālais Linktree — CallMeCok 🌿