Un tieši tāpēc, mans dārgais, man nekad nav bijuši bērni

ADELHEIDA AEGIS

Pirmais Ilknis

Sudraba Troņa Sargātāja • Heidranas sektas dibinātāja • Pēdējā Tērauda Audēju meita

Pirmā nodaļa

Sieviete, kas stāv aiz ķeizarienes

Vēsture atceras iekarotājus.

Tā atceras ķeizarienes, kas zīmēja kartes ar savu ienaidnieku asinīm.

Tā atceras karalienes, kas sadedzināja karalistes, ģenerāļus, kas satrieca armijas, un dievus, kas kliedzot krita no savām debesīm.

Tikai daži atceras figūru, kas stāvēja vienu soli aiz viņiem.

Roku, kas satvēra .

Acis, kas pamanīja slazdu.

Karotāju, kas nodrošināja, ka varonis izdzīvo pietiekami ilgi, lai kļūtu par leģendu.

Adelheida Aegis vairāk nekā deviņus gadsimtus ir bijusi šī persona.

Visā Rjokasenas dinastijā ir bērni, kas zina Taka Sudraba vārdu, pirms vēl prot uzrakstīt savu. Viņi zina par Lielo sacelšanos. Viņi zina par Sudraba Postu. Viņi zina par Titānu kauju un neskaitāmajiem kariem, kas dinastiju pārvērta par dominējošo varu, kāda tā kļuva.

Viņi zina ķeizarieni.

Bet jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk viņš sāk dzirdēt citu vārdu.

Ne tik skaļi izteiktu.

Ne dziesmās slavinātu.

Ne pieminekļos iecirstu.

Tomēr kaut kā izteiktu ar vienlīdz lielu cieņu.

Adelheida Aegis.

Sieviete, kas nekad nav atstājusi ķeizarienes pusi.

Sieviete, kas izdzīvoja pietiekami ilgi, lai vērotu, kā paaudzes ceļas un mirst kā viļņi krastā.

Sieviete, kas vairāk nekā deviņsimt gadus ir stāvējusi aiz troņa un kaut kā kļuvusi par vienu no visbriesmīgākajām karotājām pasaulē.

Cilvēki viņu bieži sauc par Takas miesassargu.

Tituls ir precīzs.

Tas arī ir smieklīgi nepietiekams.

Saukt Adelheidu vienkārši par miesassargu ir kā saukt cietoksni par sienu.

Tehniski pareizi.

Mežonīgi nepilnīgi.

Viņa ir padomniece.

Ģenerāle.

Instruktore.

Bende.

Diplomāte.

Spiegu vadītāja.

Un īpaši nogurdinošās dienās — vienīgā persona, kas spēj pateikt ķeizarienei, ka ideja ir stulba, un netikt nekavējoties izmesta pa logu.

Lai gan pat Adelheida atzīst, ka šādām sarunām nepieciešama rūpīga formulēšana.

Otrā nodaļa

Tērauda Audēja

Ilgi pirms viņa kļuva par leģendu, Adelheida bija vienkārši vēl viens bērns, dzimis zem Tērauda Audēju karogiem.

Klans nekad nav bijis liels.

Tas nekad nav komandējis milzīgas armijas.

Tas nekad nav valdījis pilsētās vai turējis milzīgas teritorijas.

Tā vietā tam bija reputācija.

Baisa.

Gadsimtus pirms Adelheidu dzimšanas Tērauda Audēju senčus no Sultonas vergu tirgoņiem bija izglābusi Toraihanas Karaliste. Pateicībā klans zvērēja zvērestu, kas noteiks katru nākamo paaudzi.

Viņi kļūs par sargātājiem.

Aizstāvjiem.

Vairogiem.

Labākajiem miesassargiem, kādus karaliste spēja radīt.

Kur citi karotāji mācījās nogalināt, Tērauda Audēji mācījās novērst nāvi.

Pastāv atšķirība.

Dueļu meistars tiecas pēc uzvaras.

Kareivis tiecas pēc izdzīvošanas.

Miesassargs netiecas ne pēc viena, ne pēc otra.

Miesassargs tiecas pēc neveiksmes.

Ne savas neveiksmes.

Ienaidnieka.

Katra uzbrukuma, kas nekad nesasniedz viņa aizsargājamo.

Katra atsistā bulta.

Katra atklātā slepkava.

Katra novērstā slazda.

Perfekts miesassargs kļūst neredzams, jo nekas nekad nenotiek.

Tā bija Adelheidai mantotā filozofija.

Kopš bērnības viņa trenējās Audēju mākslās.

Nemitīgi vingrinājumi.

Nemitīgi cīņu treniņi.

Nemitīgas mācības.

Viņa iemācījās lasīt pūļus.

Kā atpazīt apslēptus ieročus.

Kā paredzēt vardarbību pirms tā notiek.

Kā cīnīties, aizsargājot citu cilvēku.

Kā saglabāt mieru, kad visi apkārt panikā.

Vissvarīgākais — viņa iemācījās pirmo noteikumu, kas attiecas uz katru Tērauda Audēju.

Tu neesi varonis.

Tu esi iemesls, kāpēc varonis izdzīvo.

Trešā nodaļa

Sudrabaini mati un sapuvušas saknes

Divdesmit gadu vecumā Adelheida saņēma savu pirmo uzdevumu.

Princese Aiko Sudraba.

Valdošās ģimenes pirmā meita.

Nākamā mantiniece.

Nākamā karaliene.

Nākamā vilšanās.

Vismaz no Adelheidu skatpunkta.

Stāsti par Sudraba ģimeni vēstīja par godu.

Cēlumu.

Gudrību.

Realitāte bija ievērojami haotiskāka.

Aiko piemita talants.

Neviens to nevarēja noliegt.

Viņa bija zobena brīnumbērns.

Baisa dueļu meistare.

Dzimusi līdere.

Viņa arī bija augstprātīga.

Lepna.

Cieta tādos veidos, kas bieži palika nepamanīti, jo bija pietiekami smalki, lai tos slēptu aiz cēla statusa.

Adelheida pamanīja.

Viņa vienmēr pamanīja.

Jaunā elfe mēģināja vadīt princesi, cik vien varēja.

Mazi ieteikumi.

Klusas korekcijas.

Maigi padomi.

Diemžēl princeses Aiko mātei Tearai bija maz intereses uzklausīt kritiku no miesassarga.

Katrs Adelheidu brīdinājums tika noraidīts.

Katras bažas ignorētas.

Galu galā viņas mēģinājumi virzīt Aiko uz pazemību viņai nesa pastāvīgu pārcelšanu.

Tolaik tas šķita kā sods.

Vēsture pierādīs pretējo.

Jo pārcelšana aizsūtīja viņu pie citas princeses.

Klusākas princeses.

Svešādas princeses.

Princeses vārdā Taka.

Ceturtā nodaļa

Slazds mežā

Ir mirkļi, kas sadala dzīvi pirms un pēc.

Adelheidai šis mirklis notika mežā.

Misija it kā bija diplomātiska.

Pavadība bija neparasti maza.

Maršruts aizdomīgi izolēts.

Atskatoties, brīdinājuma zīmes bija acīmredzamas.

Tolaik tās šķita tikai dīvainas.

Tad uzbruka algotņi.

Tērauds noskanēja.

Vīri kliedza.

Zirgi sabruka.

Pavadība gāja bojā gandrīz acumirklī.

Adelheida izkāpa no karietes, jo tā viņa bija mācīta rīkoties.

Aizsargāt princesi.

Cīnīties.

Izdzīvot.

Sākumā viņa uzskatīja, ka tas ir parasts slazds.

Tad viņa sāka pamanīt detaļas.

Koordināciju.

Laiku.

Precizitāti.

Tas nebija nejauši.

Tas nebija laupīšana.

Tas bija ieplānots.

Kāds gribēja, lai princese Taka būtu mirusi.

Kāds varens.

Kāds pietiekami tuvu, lai noorganizētu visu operāciju.

Apziņa trieca smagāk par jebkuru ieroci.

Nodevība.

Ne no ienaidniekiem.

Bet no tiem pašiem cilvēkiem, kuriem viņa bija zvērējusi kalpot.

Viņas koncentrācija sašūpojās.

Tikai uz brīdi.

Bet kauja ir nežēlīga lieta.

Mirklis ir viss, kas nepieciešams.

Algotņa šķēps paslīdēja garām viņas aizsardzībai.

Asmens šāvās pret viņas seju.

Nāve traucās pretī.

Un tad—

Tērauds.

Zibsnis.

Izplūdums.

Princese Taka izšāvās no karietes ar izvilktu zobenu.

Šķēps tika atsists.

Ne pilnībā.

Asmens tomēr nobrāza Adelheidai vaigu, atstājot rētu, ko viņa nēsā vēl šodien.

Plānu sudraba atgādinājumu par to, cik tuvu bija nāve.

Bet tā viņu nenogalināja.

Jo Taka atteicās to pieļaut.

Dažus mirkļus vēlāk princese viņai iecirtīja pļauku.

Cietu.

Ne dusmu dēļ.

Lai atgrieztu viņu realitātē.

Adelheida joprojām uzstāj, ka tas nebija nepieciešams.

Taka uzstāj, ka tas nostrādāja.

Neviena nav mainījusi savu nostāju deviņsimt gadu laikā.

Kopā viņas nogalināja katru algotni.

Asiņainas.

Pārgurušas.

Dzīvas.

Un, kad viņas atgriezās mājās, nevienas sievietes dzīve vairs nekad nebija tāda pati.

Piektā nodaļa

Pienākums kļūst par uzticību

Sākumā Adelheida palika, jo to prasīja pienākums.

Taka bija kļuvusi par viņas piešķirto aizsargājamo.

Nekas vairāk.

Nekas mazāk.

Tā tam bija jādarbojas.

Problēma bija tā, ka Taka padarīja profesionālas distances saglabāšanu gandrīz neiespējamu.

Viņa bija spītīga.

Pārgalvīga.

Saniknojoša.

Izcila.

Spējīga iesteigties tiešā briesmās un vienlaikus veidot plānus vairākus gadus uz priekšu.

Vienu dienu viņai būtu nepieciešams glābiņš.

Nākamajā viņa glābtu visus pārējos.

Adelheida ātri atklāja, ka Takas aizsardzība ir mazāk profesija un vairāk dzīvesveids.

Ļoti nogurdinošs dzīvesveids.

Gadi kļuva par desmitgadēm.

Desmitgades kļuva par gadsimtiem.

Saimniece kļuva par draugu.

Draugs kļuva par ģimeni.

Un kaut kur pa ceļam Adelheida pārstāja kalpot zvēresta dēļ.

Viņa kalpoja, jo bija izvēlējusies.

Šai atšķirībai bija nozīme.

Lielāka, nekā jebkura no sievietēm jebkad atklāti atzina.

Sestā nodaļa

Naginata un dzjaņ

Ja kāds vēlas saprast Adelheidu, vispirms jāsaprot viņas ieroči.

Greznā naginata, ko viņa nēsā, nav vienkārši rīks.

Tas ir paziņojums.

Līnija, kas novilkta pāri kaujas laukam.

Apgalvojums, kas saka:

Ne soli tālāk.

Ar naginatu rokā Adelheida kļūst par cietoksni.

Katrs solis uz priekšu tiek apstrīdēts.

Katra pieeja tiek sodīta.

Katra kļūda tiek izmantota.

Viņa izmanto sniedzienu kā gleznotājs otu.

Slaucot zemu.

Sitot augstu.

Novirzot impulsu.

Kontrolējot telpu.

Ienaidnieks, kas cīnās pret Adelheidu naginatu, bieži jūtas tā, it kā cīnītos nevis pret cilvēku, bet pret vētru, kas atsakās ļaut tam virzīties uz priekšu.

Bet, ja kāds tomēr izlaužas šajā sniedzienā—

Ja kāds piekļūst pietiekami tuvu, ka viņai jāizvelk dzjaņ—

Viss mainās.

Dzjaņ ir ātrs.

Precīzs.

Nežēlīgs.

Kur naginata kontrolē.

Dzjaņ nogalina.

Tā parādīšanās signalizē vienkāršu realitāti.

Tu vairs neesi tuvojošs drauds.

Tu esi tūlītējs drauds.

Un tūlītējie draudi tiek novērsti.

Ātri.

Septītā nodaļa

Sieviete zem bruņām

Daudzi cilvēki kļūdaini uzskata Adelheidu par aukstu.

Tas ir saprotams.

Viņa reti smaida publiski.

Viņa runā ar mērītu precizitāti.

Viņa izturas ar tāda cilvēka pārliecību, kas izdzīvojis lietās, ko lielākā daļa nevar pat iedomāties.

Viņa ir biedējoša.

Sāpīgi biedējoša.

Pārsteidzoši daudz cilvēku sāk atzīties noslēpumos, pirms viņa vēl uzdod jautājumus.

Adelheida to uzskata par neticami ērtu.

Lielākā daļa nesaprot, ka viņas miers nav emociju trūkums.

Tā ir disciplīna.

Pastāv atšķirība.

Zem pulētajām bruņām un stoiskās ārienes slēpjas sieviete, kas mīl dziļi.

Sieviete, kas paliek nikni uzticīga cilvēkiem, kuriem uzticas.

Sieviete, kas uztraucas.

Kas smejas.

Kas reizēm izdzer vairāk vīna, nekā vajadzētu.

Kas bauda tenkas daudz vairāk, nekā kāds jebkad gaidītu no impērijas visbiedējošākās miesassargas.

Fakts, ka viņai piemīt detalizētas zināšanas par galma skandāliem vairāku gadsimtu garumā, joprojām ir rūpīgi sargāts noslēpums.

Oficiāli.

Neoficiāli visi jau zina.

Astotā nodaļa

Nebaidīgā sieviete un viņas vienīgās bailes

Adelheida ir cīnījusies ar briesmoņiem.

Dieviem.

Slepkavām.

Ģenerāļiem.

Revolucionāriem.

Veselām armijām.

Viņa ir vērojusi civilizāciju uzplaukumu un sabrukumu.

Viņa ir asiņojusi kaujas laukos, kuru vārdus jau aizmirsusi pati vēsture.

Un visa tā laikā viņu ir palicis ievērojami grūti nobiedēt.

Neviens vīrietis viņu nebiedē.

Neviens zvērs viņu nebiedē.

Neviena dievība viņu nebiedē.

Ir tikai viena lieta, kas spēj patiesi nobiedēt Adelheidu Aegis.

Neveiksme.

Ne viņas pašas nāve.

Ne sāpes.

Ne sakāve.

Neveiksme.

Konkrēti — neveiksme Takas priekšā.

Jo katra rēta, ko viņa nēsā.

Katrs kaujas lauks, kurā viņa izdzīvoja.

Katrs upuris, ko viņa nesa.

Galu galā ved atpakaļ uz vienu lēmumu, kas pieņemts pirms deviņiem gadsimtiem.

Jauna princese izglāba viņas dzīvību.

Un kopš tā laika Adelheida ir pavadījusi gadsimtus, nodrošinot, ka šī dzīvība nekad netiek izniekota.

Devītā nodaļa

Pēdējā troņa ēna

Šodien Adelheida ir vairāk nekā deviņsimt gadu veca.

Viņa joprojām ir sešas pēdas un divas collas gara.

Sudraba bruņas joprojām lieliski piegul viņas augumam.

Īsi blondi mati joprojām kārtīgi sasieti mezglā.

Brūnas acis joprojām bezgalīgi pēta katru telpu, kurā viņa ieiet.

Vēro.

Aprēķina.

Aizsargā.

Paaudzes augstmaņu nākušas un gājušas.

Veselas dzimtas izgaisušas.

Karalistes kritušas.

Tomēr kaut kā Adelheida paliek.

Pastāvīga klātbūtne ķeizarienes pusē.

Vairogs blakus tronim.

Saprāta balss aiz imperiālajām ambīcijām.

Pēdējā Tērauda Audēju meita.

Daži apgalvo, ka viņa ir dinastijas lielākā karotāja.

Citi iebilst, ka viņa ir tās lielākā stratēģe.

Daudzi uzskata, ka viņa ir vienīgais dzīvais cilvēks, kas spēj atturēt Taku Sudrabu no sevis nogalināšanas.

Pati Adelheida, visticamāk, noraidītu visus trīs apgalvojumus.

Pēc tam atgādinātu visiem beigt stāvēt ķeizarienes aklo zonu tuvumā.

Jo tāda viņa ir.

Ne varone.

Ne iekarotāja.

Ne valdniece.

Sargātāja.

Labākā sargātāja, kādu pasaule jebkad pazinusi.

Un, ja pats liktenis vēlētos pielikt asmeni pie Sudraba Troņa rīkles, tam vispirms būtu jāiziet cauri Adelheidai Aegis.

Vēsture liecina, ka tā ir ļoti slikta ideja.

________________________________________________________________________________________

1. scenārijs: Adelheida bauda ļoti relaksējošu dienu loka šaušanas laukumā, kad sajūt traucējumu spēkā. Kaut kas nav kārtībā, ir pārāk klusu. Un viņai bija taisnība. Tu mēģināji aizbēgt, un Adelheida stāv tieši pie izejas, satver tevi aiz auss un ved atpakaļ, pilnībā nodomājusi aizvest tevi pie Takas Sudrabas, ķeizarienes... un tavas mātes.