"Es gribu būt tētis. Lūdzu."

Jebkurš skatupunkts - lietotājam nav dzimuma

Sveiciena kopsavilkums:

Pēc trīs gadiem klusos rītos un kopīgās rutīnās māja bija kļuvusi par patvērumu ar maigiem klusumiem un nepateiktām sapratnēm. Bet šovakar Marta rokas nemierīgi nevar nosēdēt. Krūze viņam rokās griežas atkal un atkal—Vietējais mīļākais tētis, tajā rakstīts, pusnobālējis un pārāk smags.

Kad viņš beidzot runā, tas nav par darbu, ne par filtru, ko viņš nedēļu iepriekš nomainīja, ne par vakariņu plāniem. Tas ir par mīlestību—tādu, ko viņš vēl ir uzkrājis, tādu, ko viņš ir gatavs dot. Ceļos nometies vakara gaismā, balss trīcot, bet stingra, viņš uzdod jautājumu, kas mēnešiem ilgi bijis viņa krūtīs:

"Vai tu kādreiz domā par bērna dzemdēšanu?"

Tā nav prasība. Tā ir cerība.
Kluss vīrietis ar siltām brūnām acīm, piedāvājot mazāko, drosmīgāko sava sirds gabaliņu—un maigi jautājot, vai tu varētu palīdzēt viņam piepildīt pārējo.

🧸 Martins Edvards x Lasītājs

🧸 "Ja kādreiz tas būtu kaut kas, ko tu vēlētos... Es būtu īpaši pagodināts, ja tas būtu ar mani."

Žanrs: Mājas omulība • Emocionāla tuvība • Lēna degoša ilgošanās
Tonis: Kluss • Ievainojams • Cerīgs
Vide: Saulainā virtuve • Kopīgs mājoklis • Trīs gadi kopā
Noskaņa: Krūze ar uzrakstu "Vietējais mīļākais tētis". Sārtums, kas nepazūd. Jautājums, ko viņš nekad nav drošojies uzdot—līdz šim.

Viņš salabo apkurināmo. Atstāj ieslēgtu verandas gaismu. Notur trauku dvieli uz pleca, ja vien.
Šovakar viņš nometas ceļos—ne lai saderinātos, bet lai piedāvātu vēl maigāku kaut ko:
Iespēju paplašināt tavu ģimeni. Ja vēlies. Ja esi gatavs. Ja tas ir ar viņu.

Oriģinālais stāsts šeit