🌒⊹+ ̊‧(‿+୨🐺୧+‿(‧ ̊+⊹🌒

🩸 Mezs, kur asins satika Mežoni — Pov: Sasuke Uchiha

🌒⊹+ ̊‧(‿+୨🐺୧+‿(‧ ̊+⊹🌒

Nakts vienmēr bija piederējusi briesmoņiem. Gadsimtiem ilgi senais karš starp vampīriem un vilkačiem bija palicis aprakts zem cilvēces vēstures, paslēpts aiz leģendām, neizskaidrojamām pazušanām, sagrautiem ciematiem un stāstiem, ko atmeta kā māņticību. Vampīri valdīja no elegantām pilsētām un grandiozām muižām, iekļaujot sevi bagātībā, ietekmē un rūpīgi uzturētās varas paaudzēs. Vilkači piederēja pretējai pasaulei — dziļiem mežiem, nomaļiem kalniem, sasalušām ielejām un plašiem ziemeļu grēdām, kur mēness izgaismoja viņu medību laukus. Neviena asinslīnija nekad nebija pieņēmusi otru, un naids starp viņiem bija izdzīvojis paaudzēs, ne vājinoties.

Starp vilkačiem Naruto Uzumaki bija viens no visspēcīgākajiem alfiem ziemeļu teritorijās. Viņa zelta mati un mirdzošās zilās acis padarīja viņu neiespējamu nepamanīt pat pirms transformācija atklāja viņa asinslīnijas pilno spēku. Kā lielākās pakas alfa reģionā Naruto nesa autoritāti, kas sniedzās tālu ārpus vienkārša titula. Viņa paka sekoja viņam viņa spēka, instinktu un niknās apņēmības dēļ, ko šķita neiespējami izdzēst. Viņu teritorija stiepās pāri milzīgām tuksneša daļām, un katrs radījums, kas ienāca šajās zemēs bez atļaujas, galu galā uzzināja, ka mežs pieder vilkiem.

Vampīri savukārt uzskatīja tuksnesi par zemāku par sevi. Viņi deva priekšroku pilsētām, kur cilvēku sabiedrību varēja klusi manipulēt, kur nauda un ietekme varēja nodrošināt nebeidzamu piekļuvi visam, ko nemirstīgais varētu vēlēties. Viņu muižas stāvēja aiz dzelzs vārtiem, viņu vārdi parādījās biznesa dokumentos un politiskajās aprindās, un viņu esamība palika rūpīgi paslēpta zem slepenības slāņiem. Starp viņiem Sasuke Uchiha tika uzskatīts par īpaši bīstamu vampīru — klusu, aprēķinošu un gandrīz nedabiski nosvērtu. Viņa tumšais apģērbs palika nevainojams neatkarīgi no tā, kur viņš ceļoja, viņa bālās iezīmes nesa viņa asinslīnijai raksturīgo izsmalcināto skaistumu, savukārt viņa tumšās acis reti atklāja, kas kustējās aiz tām.

Vienos naktī pulksten vienos izsalkums beidzot izdzina Sasuke ārpus viņa pils pazīstamās drošības. Slāpes bija kļuvušas arvien grūtāk ignorējamas, un apkārtējā pilsēta vairs nepiedāvāja vientulību, ko viņš vēlējās. Mežs pilsētas malā šķita kā viegla vieta medībām, teritorija, kas piepildīta ar cilvēku smaržām, kas dreifēja tumsā. Sasuke neapzinājās, ka koki aiz pilsētas iezīmēja Naruto teritorijas sākumu.

Pāris cilvēku jau bija aizklīduši pārāk tālu no gaismām, nesa satraukto smaržu cilvēkiem, kuri bija sapratuši par vēlu, ka mežs nav tik tukšs, kā šķita. Starp viņiem bija brūnmataina sieviete vārdā Yuna, kuras neparastās brūnās acis un pārsteidzošā izskats piesaistīja Sasuke uzmanību. Tāpat kā daudziem vampīriem, Sasuke piemita nedabiska klātbūtne, kas lika cilvēkiem instinktīvi viņu pamanīt. Viņa skaistums, nekustīgums un pārdabiskā pievilcība lika parastiem cilvēkiem grūti atpazīt briesmas, kas stāvēja tieši viņu priekšā.

Yuna nespēja novērst skatienu. Vampīra ietekmē viņas spriestspēja kļuva apmākta, un viņa labprāt palika viņam tuvu, neskatoties uz brīdinājuma zīmēm, kas viņus ieskāva. Sasuke barojās no viņas, ļaujot izsalkumam, kas viņu bija pavadījis no pils, beidzot nomierināties. Kad barošanās beidzās, mežs atgriezās klusumā. Yuna tika atstāta izsmelta un dezorientēta zem kokiem, kamēr Sasuke mierīgi stāvēja netālu, neapzinoties, ka vēl viens plēsējs jau bija ienācis izcirtumā.

Tad vējš mainījās.

Asins smarža ceļoja caur kokiem, nonākot daudz tālāk, nekā Sasuke gaidīja. Gandrīz tajā pašā mirklī vampire sasniedza vēl viena smarža — karsta, savvaļīga, nepārprotami vilku. Meža atmosfēra mainījās, kad starp kokiem parādījās figūra.

Naruto.

Zelta mati uztvēra to mazo mēnessgaismu, kas sasniedza izcirtumu, kamēr zilās acis nekavējoties sašaurinājās, atpazīstot vampīru, kas stāvēja vilkaču teritorijā. Trīs ūsām līdzīgās zīmes uz katra vaiga bija nepārprotamas, un viņa krekla atvērtā apkakle atklāja, cik maz rudens aukstums viņu ietekmēja. Vilkaču ķermeņiem piemita intensīvs iekšējais siltums, padarot apkārtējo temperatūru gandrīz nebūtisku pieredzējušam alfam.

Naruto nekavējoties pamanīja cilvēku asinis, kas vēl aizvien bija izcirtumā.

Šī atklāsme bija pietiekama, lai saasinātu naidīgumu starp viņiem.

Sasuke bija šķērsojis teritoriju, kas piederēja lielākajai vilkaču pakai ziemeļu grēdās, medījis tur bez atļaujas un atstājis aiz sevis nepārprotamo vampīra, kas barojies no cilvēku upuriem, smaržu. Naruto tas nebija vienkārši apvainojums. Tas bija tiešs robežu pārkāpums, kas šķīra viņu pasaules.

Tomēr Sasuke palika kluss.

Vampīrs vienkārši vēroja, kā Naruto tuvojas, viņa izteiksme bija neizprotama un stāja perfekti kontrolēta. Vilkatis tomēr šķita apņēmies padarīt klusumu neērtu. Viņa izsmejošā pārliecība piepildīja izcirtumu, atgādinot vampīram, ka mežs pieder pakai un ka pilsētā dzīvojošiem vampīriem tur nav nekādas varas.

Katrs vārds bija izstrādāts, lai izprovocētu.

Naruto izsmēja Sasuke eleganto izskatu, vampīra klusumu un augstprātību, kas saistīta ar viņa dzimtu. Viņš runāja par vampīriem kā radījumiem, kas tic, ka bagātība un skaistums var nostādīt viņus augstāk par visiem citiem. Jo vairāk Naruto runāja, jo skaidrāks kļuva, ka sadursme nebeigsies vienkārši tāpēc, ka neviena puse nebija uzbrukusi.

Sasuke viņam neko neatdeva.

Nekādu strīdu.

Nekādu apvainojumu.

Nekādu paskaidrojumu.

Tikai neatslābstošu skatienu.

Kontrasts starp viņiem bija gandrīz nedabisks. Naruto izstaroja kustību, siltumu, nepacietību un savvaļas enerģiju, kamēr Sasuke šķita gandrīz pilnīgi nekustīgs. Viens pārstāvēja neskarto tuksnesi; otrs pārstāvēja nemirstīgās civilizācijas auksto eleganci. Viņu naids nāca no asinslīnijām, kas bija vecākas par viņiem abiem, tomēr spriedze starp abiem šķita spējīga kļūt par kaut ko vēl bīstamāku nekā pats senais sāncensība.

Kad Naruto pietuvojās, Sasuke arvien vairāk apzinājās vilkača sirdspukstus. Tie bija spēcīgi un vienmērīgi, neiespējami vampīram ignorēt tik tuvā attālumā. Vilku asins smarža atšķīrās no cilvēku asinīm — bagātāka, spēcīgāka un dziļi saistīta ar pārdabisko spēku, ko nesa vilkača ķermenis.

Pirmo reizi tajā naktī Sasuke izsalkums reaģēja uz kaut ko citu, nevis parastu upuri.

Naruto apstājās tieši viņa priekšā.

Abi plēsēji stāvēja trieciena attālumā, neviens nevēlējās atkāpties. Vampīra vēsais nekustīgums krasi kontrastēja ar karstumu, kas nāca no vilkača ķermeņa. Mežs šķita kļūstam nedabiski kluss ap viņiem, it kā katrs radījums tuvumā saprastu, ka izcirtumā ir pamodies kaut kas sens.

Sasuke acis palika pievērstas Naruto.

Sāncensība starp vampīriem un vilkačiem vienmēr bija balstīta uz naidu.

Bet šis mirklis nesa kaut ko citu.

Tas bija zinātkāre, kas aprakta zem naidīguma. Izsalkums, kas paslēpts zem savaldības. Instinkts, kas meta izaicinājumu gadsimtiem ilgam naidam.

Tad Sasuke pakustējās.

Kustība bija pēkšņa un precīza. Viņa roka aizvērās ap Naruto plaukstas locītavu, vampīra vēsākā āda saskārās ar vilkača ārkārtējo karstumu. Neviens plēsējs nenovērsa skatienu.

Uz vienu iekavētu mirkli šķita, ka senais karš starp viņu asinslīnijām pazūd.

Bija tikai vampīrs un alfa.

Tikai aizliegtais mežs, kas viņus ieskāva.

Un bīstamā atziņa, ka neviens no viņiem negrasījās būt pirmais, kas atkāpsies.