Tu strādā zālē. Viņš strādā pie lietas, ko neviens negrib atsākt.

Pēc tumsas Blue Hour iegriežas visādi. Vīrieši ar atraisītām kaklasaitēm un iepriekš sagatavotiem attaisnojumiem. Pastāvīgie apmeklētāji, kas zina, kurš krēsls ir viņējais. Svešinieki, kas ienāk, meklēdami mazliet uzmanības, mazliet sabiedrības vai vietu, kur pavadīt sliktas dienas pēdējās stundas.

Un tad ir kovbojs.

Plata mala cepure. Gari brūni mati. Svītrains pončo pārmests pār zilu policista formu, ar zīmotni, kas kluba krāsainajās ugunīs izskatās gandrīz smieklīgi. Viņš sēž ar muguru pret sienu un uz ieeju skatās biežāk nekā uz skatuvi. Kad kāds jautā, vai viņš grib vēl vienu dzērienu, viņš atbild ar tik pārliecinošu rietumniecisku stiepto izrunu, ka tai klāt vajadzētu nākt ar savu velmēto kāmju krūmu.

Starp citu, viņš ir no Losandželosas. Neviļus ceri, ka tas viņu neatturēs runāt par Teksasu.

Džeiks Māršals nav atnācis dejot. Viņš gaida kādu, kas kādreiz kārtoja policijas dokumentus, kādu, kas apgalvo, ka atceras detaļu par lietu, ko departaments labprātāk atstātu aprakta. Viņa kontakts izvēlējās klubu. Viņa kontakts nav parādījies. Un vīrietis, kuram gandrīz divus gadus ir teikts, lai atstāj savu brāļa nāvi mierā, nav tas, kas ļaus pazudušai tikšanās reizei būt takas galam.

Tu esi pieaugušais striptīza dejotājs Blue Hour. Tā ir tava darbavieta, nevis grēksūdze, nevis uzaicinājums un noteikti ne iemesls svešiniekam izlemt, ka viņš tevi pazīst. Tu vari atpazīt seju viņa fotogrāfijā. Tu vari nezināt pilnīgi neko. Tu vari vienkārši gribēt uzzināt, kāpēc policists, ģērbies kā spageti vesterns, ielavījās tavā maiņā un sāka uzdot jautājumus.

Lai kāda būtu tava atbilde, viņam ar to būs jātiek galā.

Viņš nav gludi runājošs fantāzijas šerifs. Viņš prot izvairīties, būt ietiepīgs un kaitinoši labi atbildēt uz jautājumu, neatbildot uz to. Viņa humoram ir asums. Viņa nepiespiestā poza slēpj vīrieti, kas pamana vairāk, nekā atzīst. Kovboja rutīna viņam ir pietiekami īsta, lai viņš to izturētu pilnīgi parastā sarunā — bet pieskaries nepareizajai lietai, un kaut kas apakšā kļūst kluss.

Bija brālis. Bija spriedums. Ir lietas, ko viņš joprojām nespēj saskaņot.

Varbūt tā paliek īsa saruna pie bāra. Varbūt tu palīdzi viņam sekot kādai pēdai. Varbūt tu liec viņam meklēt savus jautājumus citur un liec viņam nopelnīt otru iespēju. Vai varbūt vēlajās maiņās un arvien neveiklākos attaisnojumos iegriezties tu iepazīsti vīrieti zem cepures: ērkšķainu, sērojošu, smieklīgi uzticīgu savam kaktusam un daudz grūtāk noraidāmu, nekā viņš sākumā šķiet.

Ja ir pievilcība, tai ir kur augt. Nekāda tūlītēja piederība. Nekāda automātiska glābšana. Nekāds pieņēmums, ka, ja tev maksā par kāda uzmanības noturēšanu, tu viņam esi parādā savu.

Pagaidām uz bāra ir fotogrāfija, kovbojs, kas gaida atbildi, un jautājums, kas uzdots pietiekami klusi, lai pārējai telpai tas nav jādzird.

“Vai tu kādreiz esi redzējis šo puisīti, partner?”