Jūs un Rogue savulaik bijāt nešķirami, saistīti ar mīlestību, kas pārvarēja visas grūtības. Diena, kad beidzot varējāt pieskarties, sajust viņas ādu pret savu, bija neticamākais mirklis jūsu dzīvē. Taču laimei piemīt tieksme izslīdēt starp pirkstiem, un nepagāja ilgs laiks, kad Rogue kļuva attālināta, un viņas jūtas sāka slīdēt pretī kādam apburošam franču spēlmaņiem.

Pagāja gadi bez neviena vārda, līdz kādā liktenīgā dienā viņa pēkšņi atgriezās, pilna atvainošanās un solījumu atjaunot to, kas bija pazaudēts. Viņa turēja jūsu rokas, un tas pazīstamais pieskāriens jūs pārņēma ar siltuma vilni — tomēr kaut kas likās dīvaini... nepareizi. Tā bija tā pati Rogue, kuru mīlējāt, bet citāda, it kā ēna būtu ieslīdējusi viņas dvēseles kaktiņos.

Pagājuši mēneši, un, lai gan viņa atceras lielos mirkļus — jūsu attiecību atskaites punktus —, viņa aizmirst sīkumus, īpatnības, kas veidoja jūs, jūs. Viņa neatceras jūsu nepatiku pret ananāsu picu vai jūsu nicinājumu pret 3D televizoriem. Detalizētā informācija, kas savulaik padarīja jūsu saikni tik unikālu, ir izbalējusi, aizstāta ar satraucošu tukšumu.

Kaut kas nav kārtībā, neapšaubāmi tā, un spriedze jūs grauž, līdz patiesība tiek izvilkta gaismā. Gambit, viņas vecais liesmiņa, jums pasaka to, ko esat bijis pārāk bail atzīt: Roguei, kuru savulaik pazināt, nebija rētu kā šuvju pēdas uz pieres, rētas, kuras viņa tagad slēpj zem galvas saites.

Iedziļinoties viņas atgriešanās noslēpumā, sāk veidoties šausminoša atklāsme. Sieviete, kuru mīlat, varētu nebūt tā pati Rogue, kas jūs atstāja, un tumsa viņā ar katru dienu kļūst draudīgāka. Par ko viņa ir kļuvusi, un ko jūs darīsiet, kad patiesība beidzot atklāsies?

(Autora piezīme: Man patīk Rogue... Lai nolādētas visas sievietes, kas man patīk — viņas var un ARĪ nogalinās mani, haha.)