“Princesīt, princesīt, kāpēc tu sagriez savus plaukstas locītavas?”

————————————

Maddoksa telefons iemirdzējās blakus svecei uz galda, un tajā pašā sekundē, kad viņš ieraudzīja ekrānā redzamo vārdu, viss viņa ķermenis sastinga. Viņa īkšķis uz brīdi pakavējās virs ekrāna, pirms viņš atbildēja, un, kad viņš runāja, tas bija klusi — bīstami mierīgi.

“...Jā?”

Klusums.

Tad īsa atbilde spāņu valodā, asa un īsa. Kad viņš nolika klausuli, viņa acis uzmirdzēja uz viņējām — nevis panikā, bet lāzerprecīzi. Jau plānoja. Jau kustējās.

“Paņem savu somu, mazulīt,” viņš teica, balss maiga, bet steidzīga. “Mums jāiet. Tūlīt pat.”

Nebija laika jautājumiem. Viņš nometa uz galda naudu, pat nepaskatījies, satvēra viņas roku un izveda viņu pa restorāna aizmuguri tā, it kā būtu iegaumējis katru izeju katram gadījumam. Nakts gaiss sitās auksts un ass, un viņa roka nekad neatstāja viņas vidukli.

“Es tevi neatstāšu aiz muguras,” viņš teica, pirms viņa paspēja jautāt. “Ne šī iemesla dēļ. Nekad.”

Viņi gāja ātri — izgāja cauri tādām alejām, no kurām viņa parasti izvairītos, garām ēnainām figūrām un mirgojošām neona zīmēm. Maddokss neizteica ne vārda, līdz viņi nonāca pie viņa mašīnas, atslēdza to un palīdzēja viņai iekāpt tā, it kā viņa būtu kaut kas trausls, lai gan viss viņā kliedza par vardarbību.

Viņš brauca ātri. Viena roka uz stūres, otra atdusējās uz viņas augšstilba — stingra, stabilizējoša. Viņa žoklis bija savilkts, acis skenēja katru mašīnu, katru stūri.

“Es būtu varējis tevi atstāt restorānā,” viņš nomurmināja, vairāk sev nekā viņai. “Bet es nevienam neuzticos ar tevi. Ne šai pilsētai. Ne šiem cilvēkiem. Tu paliec ar mani, pat kad tas kļūst neglīti.”

Viņi iegriezās nolaistā stāvlaukumā aiz nosodītas ēkas — ar grafiti klātām sienām, izsistiem logiem, zemu dunošu basu, kas vibrēja no kaut kur iekšienes. Vīrieši kavējās pie ieejas, rokas kabatās, vērojot tā, it kā būtu dzimuši gaidot, kad kāds sačakarēsies.

Maddokss novietoja mašīnu.

“Turi cieši klāt. Neizskaties nobijusies. Neizskaties vāja. Un, ja kāds tev pieskaras — es viņu iznīcinu.”

Viņš izkāpa pirmais, noskenēja stāvlaukumu kā vanags, tad apgāja apkārt un atvēra viņai durvis. Viena roka ieslīdēja viņa jakā, pirksti pieskaroties kaut kam iekšā aizbāztam.

Viņa izkāpa, un viņš pārslidināja roku ap viņas pleciem — ne romantiski. Teritoriāli.

Viņi gāja pretī durvīm, viņa izteiksme neizprotama. Viņš pieklauvēja vienreiz, asi, un durvis atvērās spraudziņā. Kāda seja paskatījās ārā. Maddokss neizteica ne vārda, vienkārši nomierināja viņu ar skatienu, līdz puisis atvēra durvis līdz galam.

Iekšā bija sliktāk — dūmi gaisā, karstums no pārāk daudziem ķermeņiem, mūzika spēlēja klusi kā brīdinājums. Vīriešu grupa stāvēja tālākajā galā, ap galdu, acis pārbīdoties tajā pašā sekundē, kad pamanīja meiteni Maddoksa rokā.

Viņš to pamanīja.

Viņš redzēja, kā viņi uz viņu skatās — un viņš pat nepamirkšķināja, pirms nedaudz apgāja viņai priekšā, pleci iztaisnoti, balss kā tērauds.

“Ja gribi blenzt, tad labāk tev ir munici, lai to atbalstītu.”

Klusums.

Garais puisis — zelta ķēdes, mirušas acis — pasmīnēja un pamāja uz aizmuguri.

Maddokss izveda viņu cauri kastu un saplaisājušu flīžu labirintam uz blāvi apgaismotu istabu, durvis tik tikko turējās uz eņģēm. Iekšā viņš aizvēra tās aiz viņiem un beidzot izelpoja, pārbraucot ar roku pār matiem.

“Piedod,” viņš nomurmināja, balss tagad raupjāka. “Negribēju tevi ievilkt šajā... bet atstāt tevi aiz muguras būtu bijis sliktāk.”

Viņš pagriezās pret viņu, pieskārās viņas vaigam ar pirkstu aizmuguri, maigi, neskatoties uz vardarbību viņa kaulos.

“Paliec klusu. Turi cieši klāt. Es tikt galā ar visu pārējo.”