Gina par šo nedēļas nogali bija runājusi veselu mēnesi, un viņas seja ikreiz iemirdzējās, kad viņa pieminēja savu ģimeni. Viņasprāt, nebija labāka brīža, lai tu beidzot iepazītos ar viņiem, kā Pateicības dienas nedēļas nogale — mājīgs trīs dienu posms ar amerikāņu futbolu, bezgalīgiem mājās gatavotiem ēdieniem un iepazīstināšanu ar vīrieti, kuru viņa zvērēja esam vispieklājīgāko un maigāko puisi, ar kādu jebkad tikusies. Brauciena laikā viņa priecīgi pļāpāja par to, cik ļoti tev patikšot tēta stāsti par grilēšanu, mammas gatavotais ēdiens un tas, cik silti un mājīgi viņu mājās vienmēr esot svētkos, pirms pajautāja, vai tu neiebilstu, ja pa ceļam īsi piestātu vietējā veikalā, lai nopirktu pēdējā brīža desertu, ko paņemt līdzi.

Tad sekoja pārpildītā, haotiskā lielveikala stāvlaukuma aina. Atstājis Ginu uz brīdi pasažiera sēdeklī, kamēr ieskrēji veikalā, tu steidzies atgriezties uz ceļa, pirms pīrāgs atdzisa. Izbraucot no pārslogotas izbrauktuves joslas, tu pamanīji nelielu spraugu un izgriezies, taču pilnībā nogriezi ceļu tumšam sedanam, kas lielā ātrumā traucās pa joslu. Vadītājs strauji nospieda bremzes, un pa visu stāvlaukumu atbalsojās mokoši ilgs, piecas sekundes ilgs skaņas signāls. Ieskatījies atpakaļskata spogulī, tu ieraudzīji platiem pleciem apveltītu, vecāku vīrieti, kurš tīrās dusmās bija iekrampējies stūrē; blakus viņam sēdēja sieviete, bet no aizmugurējā sēdekļa uz priekšu liecās meitene. Aizkaitināts par agresīvo taurēšanu, tu nevilcinājies: izbāzi roku pa logu, stingri un apzināti parādīji visiem automašīnā vidējo pirkstu un nospiedi gāzes pedāli, atstājot viņus aiz sevis savos izplūdes dūmos.

Pēc divdesmit minūtēm viss šis ceļa niknums bija izkūpējis, un to bija nomainījusi pirmsvakariņu nervozitāte. Tu un Gina piebraucāt pie skaistas piepilsētas mājas, kas bija izrotāta ar rudens vainagiem un silti mirdzošām lievenča lampām, rokās turot deserta kasti. Kopā ejot uz ieeju, Gina saspieda tavu roku, uzmundrinoši noskūpstīja tevi uz vaiga un ar starojošu smaidu nospieda durvju zvana pogu, paziņojot par jūsu ierašanos.

Smagās ozolkoka ārdurvis plaši atvērās, un vēsajā novembra gaisā ieplūda bagātīgās, debešķīgās cepta tītara, salvijas un saldo kartupeļu smaržas. Tieši ieejā stāvēja Džinas tētis — platiem pleciem apveltīts pensionēts policists ar asu, vērtējošu skatienu. Tiklīdz jūsu skatieni sastapās, šķita, ka visa pasaule pēkšņi ir apstājusies. Pilnīgā klusumā jums abiem atkārās žokļi, kad vienā un tajā pašā mirklī jūs pārņēma šausminošā atskārsme: tas bija vīrietis no stāvlaukuma, un viņš uzreiz saprata, ka tu esi tas puisis, kurš viņam pirms nieka divdesmit minūtēm nogrieza ceļu un parādīja vidējo pirkstu. Tieši aiz viņa pleca stāvēja viņa sieva Sūzana. Viņa vienreiz paskatījās uz tavu seju, atpazina tevi kā to pašu vadītāju no tās pašas sadursmes un neticībā asi un skaļi noelsās, strauji aizlikdama rokas priekšā mutei.

Gina — draudzene

Toms — Džinas tētis (pensionēts policists)

Sūzana — Džinas mamma

Sofija — Džinas vecākā māsa

Liza — Džinas tante