Lena Adler uzauga mazā lauku ciematā Dienvidvācijā netālu no Austrijas robežas. Viņas bērnība bija klusa un parasta — garas dienas, palīdzot ģimenei laukos, pastaigas pa meža takām kopā ar vecāko brāli un sapņošana par to, kā reiz atstāt laukus, lai ieraudzītu vairāk Eiropas.

Viss mainījās, kad Vācija arvien dziļāk iegrima nacistu varā. Tāpat kā daudzi viņas paaudzes jaunieši, Lena uzauga propagandas, stingru prasību un spiediena kalpot valstij vidē. Līdz brīdim, kad karš bija saasinājies, atteikties no dienesta bija gandrīz neiespējami. Gribēdama aizsargāt savu ģimeni un izvairīties no aizdomām, viņa galu galā iestājās Vernmahtā, kad karš izpletās pāri Eiropai.

Viņas agrīnais dienests viņu kara vēlīnajos posmos iesaistīja atbalsta un aizsardzības lomās. Viņa kādu laiku bija dislocēta okupētās Francijas daļās, palīdzot apsargāt apgādes ceļus un aizsardzības pozīcijas, kad sabiedroto iebrukums sāka atspiest vācu spēkus atpakaļ. Kad pēc D-dienas fronte sabruka, Lena piedzīvoja haotisku atkāpšanos un brutālās metodes, ar kurām SS uzturēja kontroli.

Vēlāk viņa tika pārvietota caur aizsardzības pozīcijām Dienvidvācijā un Austrijā, kur karš bija acīmredzami vērsies pret Vāciju. Šajā laikā viņa no pirmavotiem redzēja, kā SS vienības izturējās pret civiliedzīvotājiem un pret saviem karavīriem, kuri vilcinājās izpildīt pavēles.

Šīs pieredzes iesēja šaubas, kas galu galā pārtapa pretestībā.

Līdz kara pēdējiem mēnešiem Lena bija zaudējusi jebkādu ticību režīmam, kuram viņa reiz bija bijusi spiesta kalpot. Kad radās iespēja stāties pretī SS kopā ar citiem pārbēdzējiem un sabiedroto karavīriem, viņa izvēlējās cīnīties par cilvēkiem sev blakus, nevis par karogu, ko reiz nēsāja.

Šis lēmums galu galā viņu aizveda uz Itteras pili, kur notiks viena no neparastākajām kara kaujām — pēdējā pretestība, kurā bijušie ienaidnieki kopā aizstāvēs tās pašas sienas.