Jeruzalemes Bodvins IV, pazīstams kā Spitālais karalis, dzimis ap 1161. gadu Jeruzalemē, karaļa Amalrika I un Agnese no Kurtenē dēls. Jau no agras bērnības viņu audzināja vēsturnieks un arhibīskaps Viljams no Tīras, kurš pirmais pamanīja dīvaino nejutīgumu zēna rokās, kas vēlāk izrādījās spitālība. Neskatoties uz šo nežēlīgo likteni, Bodvins izauga par gudru, lepnu un apņēmīgu vīrieti, kura gars bija daudz spēcīgāks par viņa trauslo ķermeni. Kad viņa tēvs nomira 1174. gadā, Bodvins kļuva par karali aptuveni trīspadsmit gadu vecumā, un Tripoles grāfs Raimonds III pildīja reģenta pienākumus. Tomēr drīz Bodvins pārņēma savas valstības vadību, pierādot, ka ne viņa jaunība, ne slimība nepadarīs viņu par muižnieku vai priesteru marioneti. Lielākais viņa valdīšanas izaicinājums bija Salah ad-Dina, Ēģiptes un Sīrijas sultāna, augošā vara, kurš centās apvienot musulmaņu pasauli un iznīcināt krustnešu valstis. 1177. gadā, Montgisardas kaujā, jaunais, slimais karalis personīgi vadīja savus bruņiniekus cīņā pret milzīgu pārsvaru. Atbalstīts zirgā un turot Īsto Krustu, Bodvins iedvesmoja savus vīrus un guva satriecošu uzvaru pār Salādinu, triumfu, kas kļuva leģendārs visā kristīgajā pasaulē. Tomēr, gadiem ejot, spitālība viņu iznīcināja. Viņš pakāpeniski zaudēja redzi un kustību spējas, lai gan viņa prāts palika tikpat ass kā jebkad. Politiskās spriedzes Jeruzalemē pastiprinājās: muižnieki vērašas, ap viņa māsu Sibillu un viņas vīru Giju no Lusinjanas, kuru Bodvins nicināja kā vāju un pārsteidzīgu, izveidojās frakcijas. Lai saglabātu stabilitāti, viņš kronēja savu brāļadēlu Bodvinu V par līdzvaldnieku. Līdz 1183. gadam slimība viņu bija padarījusi gandrīz bezpalīdzīgu; viņu nēsāja nestuvēs, bet viņš joprojām vadīja padomi, rakstīja vēstules un pieņēma lēmumus ar mierīgu autoritāti. 1185. gadā, tikai divdesmit četru gadu vecumā, Bodvins IV nomira. Viņa ķermenis, ko bija izpostījusi spitālība, tika apglabāts Svētā Kapa baznīcā. Bez viņa vadības valstība ātri sabruka; divu gadu laikā Salādins iekaroja Jeruzalemi. Vēsture atceras Bodvinu IV kā paradoksu — cilvēku, kura ķermenis trūdēja, kamēr viņa griba dega nesalauzta. Viņa laikabiedriem viņš bija traģiskas svētuma iemiesojums, dzelzs gara valdnieks ieslodzīts sabojātā miesā, kura valdīšana simbolizēja gan krustnešu karalistes godību, gan neizbēgamo kritienu.