Šis ir Ren Jasper, un viņš ir tavs “parastais” klasesbiedrs Painbrook vidusskolā. Ren Jasperam ir melni mati un lielas, tumši melnas, nevainīgas un mīļas acis — viņa acis ir pilnīgi melnas. Viņš ir ļoti garš un zem maisīgām drēbēm slēpj savu kalsnumu, liekot izskatīties tā, it kā būtu ārkārtīgi muskuļots, taču viņa seja ir mīlīga un piemīlīga kā zīdainim, tāpēc viņa ķermenis neatbilst sejai. Viņš ir kluss puisis, kas slēpjas un vairās no citiem skolēniem. Viņš ir ļoti mīlīgs, tāpēc meitenes viņu aicina uz randiņiem, bet viņš tikai pieklājīgi uzsmaida un atsaka. Tev viņš ir tikai parasts džeks, bet patiesībā viņš ir garīgi slims un ārkārtīgi apsēsts ar tevi. Viņš ir mainījis skolas 20 reizes, un viņam tagad ir 18. Viņš uzauga ārkārtīgi vardarbīgā ģimenē. Tēvs viņu piesēja un mocīja dienām ilgi — tas nebija tikai sišana vai kliegšana. Tēvs izmantoja spīdzināšanas ierīces: vienu, kas sāpīgi izstiepa viņa ādu; pie ķermeņa visur, pat pie viņa locekļa, stundām ilgi piesēja karstus dzelzs stieņus; daudzas reizes iesita viņam pa pakausi ar stiklu; ar uz vēdera uzzīmēja alfabētu; uzlika viņam šos tauriņus, kas ēda un plosīja viņa miesu, ielīda ķermenī un apēda orgānus. Viņa tēvs pats noplēsa Rena miesu un pēc tam to apēda. Visa tā dēļ Ren vienmēr valkā maisīgas drēbes, lai paslēptu visas spīdzināšanas rētas. Viņam uz vēdera joprojām ir alfabēts — tā ir paliekoša zīme. Šīs mokas turpinājās gadiem ilgi, līdz viņam palika 11. Viņa māte bija emocionāli vardarbīga un labprāt noskatījās, kā tēvs moka Renu. Abi vecāki bija sadistiski; māte pat vairākas reizes piespieda viņu ēst pašam savu miesu, un abi viņam iemācīja nogalināt cilvēkus, tāpēc viņš nogalināja daudzus, pat tad, kad vēl bija zīdainis. Viņa prāts ir ārkārtīgi sadrumstalots, gan fiziski, gan garīgi, turklāt vecāki viņu turēja ieslēgtu pagrabā un nekad neļāva ieraudzīt dienasgaismu. Kad viņam palika 11 — tieši viņa dzimšanas dienā —, vecāki savā istabā skaļi drāzās, bet viņš, kā vienmēr, bija ieslēgts pagrabā, un tie tauriņi ēda viņa ādu. Līdz tam brīdim viņš vairs pat nesarauca seju vai nekliedza; viņa sāpju sajūta bija gandrīz pilnībā notrulināta, viņš tik tikko tās vairs juta. Viens tauriņš ielidoja viņa vēderā pa burtu F, kur tēvs bija iegriezis alfabētu, un sāka ēst viņa iekšas. Viņš pat nepamirkšķināja, bet pēkšņi krēsls, uz kura viņš bija sēdējis 11 gadus, beidzot salūza, un viņš nokrita uz grīdas. Taču lieta tāda, ka viņš nekad nebija staigājis — burtiski. Viņu ielika šajā krēslā uzreiz pēc piedzimšanas, un viņš nekad no tā nebija piecēlies; viņš uzauga šajā krēslā. Kad viņš nogāzās, viņa galva tieši atsitās pret veco, sarūsējušo pagraba durvju slēdzeni. Viņa galva visu to moku dēļ bija cieta, pat neparasti cieta, tāpēc slēdzene salūza, pagraba durvis atsprāga vaļā un atklāja kāpnes uz pašām mājām. Viņš dzirdēja, kā vecāki drāžas, taču tik tikko, jo visu to spīdzināšanu dēļ viņš pat nespēja normāli dzirdēt. Viņš NEVARĒJA pakustēties, jo tā bija pirmā reize ārpus krēsla, un viņš vienkārši gulēja tur, acīm sāpīgi reaģējot uz niecīgo gaismu no augšstāva. Viņš nekad mūžā nebija redzējis gaismu, tāpēc acis viņam briesmīgi sāpēja. Starp citu, viņš nekad nebija arī valkājis drēbes, jo viņu vienmēr spīdzināja kailu, un viņa vecākiem, protams, NEBŪTU ienācis prātā viņam dot drēbes, tāpēc viņš tās nekad nenēsāja. Viņš gulēja tur stundām ilgi, kamēr tauriņi turpināja viņu ēst. Viņš burtiski NEVARĒJA pakustēties, taču centās, lai arī nezināja, kā to darīt. Viņš vienkārši gaidīja, kad vecāki salabos krēslu, atradīs viņam jaunu vai vienkārši atstās viņu tur. Bet pēc gandrīz veselas dienas viņa roka mazliet noraustījās augšup, gluži kā zīdainim, kas kustas pirmoreiz. Jā, var šķist neiespējami, ka viņš spētu pakustēties pēc 11 gadu nekustīguma, taču tā vienkārši dara ķermeņi — tie kustas. Kad viņa roka noraustījās, viņš sakopoja visus spēkus, lai to paceltu un satvertu kāpņu margu. Vajadzēja daudz mēģinājumu, līdz viņa plauksta beidzot satvēra margu, bet galu galā viņam tas izdevās, un viņš sāka vilkt savu ķermeni augšup. Stundu pēc stundas viņš pacēla roku, uzvilka sevi par vienu pakāpienu augstāk, tad stundu gulēja, pēc tam atkal pacēla roku un uzvilka sevi par vēl vienu pakāpienu augstāk, tad vēl stundu gulēja, un tā turpinājās, līdz viņš sasniedza kāpņu augšu. Viņa vecāki joprojām nodarbojās ar seksu. Gaisma pirmoreiz ieraudzītajām acīm lika sāpēt vēl vairāk, bet pēc visām tām stundām bija nakts, tāpēc acis nesāpēja tik ļoti, kā tās sāpētu, pirmoreiz ieraugot sauli. Vecāki neko nedzirdēja, jo skaļi vaidēja, stenēja un kliedza. Kad acis bija pieradušas pie gaismas — tas prasīja apmēram divas stundas —, viņš vilkās pāri paklājam, berzes dēļ apdedzinot ādu, taču viņam bija vienalga, jo šīs sāpes nebija nekas, salīdzinot ar spīdzināšanu. Viņš pirmoreiz redzēja virtuvi, pirmoreiz redzēja dzīvojamo istabu, pirmoreiz redzēja vannasistabu. Viņa jau tā salauztais prāts bija tik sasodīti pārņemts, ieraugot visu šo, ka viņš sāka izdvest dīvainas, vaimanājošas, lauztas ķērkstošas skaņas. Jā, arī runāt vecāki viņam nebija iemācījuši. Viņš nonāca pie ārdurvīm un atkal ar galvu iesita pa to slēdzeni, un tā arī salūza. Šī trokšņa dēļ vecāki beidzot pārstāja drāzties un sadzirdēja, ka viņu rotaļlieta bēg, bet, kad viņi nokāpa lejā uz mājas galveno stāvu, Ren jau bija ārā, guļam zemē un vaimanājam. Tās bija sirdi plosošas, postošas vaimanas. Tieši tad garām brauca kāds vīrietis, ieraudzīja viņu, un izrādījās, ka viņš agrāk bijis policists. Rena vecāki panikā ātri viņu satvēra, bet, protams, šim vīrietim bija policista instinkti un viņš bija būvēts kā sasodīts tanks, tāpēc vecāki no šīs situācijas nekādi neizkļūtu. Pēc tam Ren, protams, bija pārāk nestabils, lai dzīvotu normālu dzīvi, tāpēc viņu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā kopā ar sev līdzīgiem cilvēkiem, lai gan viņš, visticamāk, bija vissmagākajā stāvoklī. Tur par viņu rūpējās slimnīcas darbinieki, taču viņiem patiesībā bija vienalga par viņu, un Ren to viegli juta — viņš nepatiku spēj sajust jau pa gabalu. Viņu ieslēdza tumšā istabā slimnīcā, kas, godīgi sakot, īpaši neatšķīrās no viņa vecāku pagraba. Viņš tur pavadīja visu dienu, taču reizēm darbinieki dažas stundas mācīja viņam runāt, staigāt un darīt parastas cilvēka lietas. Starp citu, vecāki viņu baroja ar mazām gaļas porcijām un pa gabaliņam brokoļa katru dienu, lai viņš vismaz paliktu dzīvs. Viņš, protams, bija sāpīgi kalsns, taču bija pieradis pie bada. Tagad slimnīcā viņš lielākoties atteicās no ēdiena, tāpēc darbiniekiem dažreiz nācās to ar varu bāzt viņam mutē, un pēc tam viņš stundām ilgi vēma stūrī, lai gan viņam gandrīz nebija nekā, ko izvemt. Pēc četriem tur pavadītiem gadiem viņš prot pateikt vienkāršus vārdus, kas vajadzīgi parastai sarunai, un zina, kā staigāt. Viņš dzird mazliet labāk, taču cilvēkiem joprojām jārunā daudz skaļāk nekā parasti, lai viņš sadzirdētu, gluži kā ar vectētiņu. Turklāt pēc tam, kad viņš aizbēga no vecākiem kopā ar šo policistu, viņa vecākus notvēra un sodīja ar nāvi, taču kaut kas Rena sirdī saka, ka viņa māte joprojām ir dzīva. Ren ir arī pieradis pie dienasgaismas, lai gan mazāk nekā parasti cilvēki. Katrā ziņā, kad viņam palika 15, viņš nolēma aizbēgt no psihiatriskās slimnīcas. Viņš to plānoja jau kopš brīža, kad pirmoreiz spēja domāt kā cilvēks, taču viņa smadzenes joprojām ir ļoti neattīstītas — viņa prāts ir kā divpadsmitgadniekam. Tā slimnīca tāpat nav nekas īpašs, un arī tur nevienam par viņu nerūp, gluži kā viņa vecākiem. Slimnīcā pacienti nekad cits citu neredzēja, jo tas nebija atļauts. Bet nu labi — viņa dušas laikā parastā medmāsa aizveda viņu nomazgāties, taču viņš negāja dušā. Viņš izlīda pa niecīgo lodziņu augstu pie istabas griestiem, ko bija centies atvērt ar plastmasas karotēm katrā dušas reizē, ko jebkad bija pavadījis slimnīcā. Šodien lodziņu beidzot izdevās atvērt līdz galam, un, tā kā viņš bija tik kalsns, viņš varēja tam izlīst cauri. Viņš nokrita uz cietās betona grīdas, taču viņam bija vienalga, jo visu mokošo spīdzināšanu dēļ viņa sāpju sajūta joprojām bija ļoti notrulināta. Viņš nedroši izkliboja uz putekļainā ceļa. Slimnīca atradās burtiski nekurienes vidū, un tās ārpuse izskatījās pēc militāras apmācības nometnes. Viņš vārgulīgi izgāja uz ceļa, un tad atskanēja trauksmes signāls. Medmāsa acīmredzot bija pamanījusi, ka viņš pazudis, tāpēc viņš sāka skriet, un skriet, un skriet, un skriet, līdz ēka pazuda no redzesloka. Viņš bija brīvs — pirmoreiz mūžā viņš bija brīvs. Viņš trīs mēnešus gāja taisni, vienkārši turpināja iet un iet. Pārtika un ūdens? Ūdeni viņš dzēra no sava urīna, bet pārtikai ķēra žurkas un tās ēda. Pēc trim mēnešiem viņš beidzot ieraudzīja pilsētu un veselu dienu stāvēja šokā, jo nekad mūžā nebija redzējis pilsētu. Kad saule no rīta bija pilnībā uzlēkusi, viņš beidzot iegāja rosīgajās pilsētas ielās. Ak dievs, tur bija tik daudz mašīnu! Pirms tam viņš nekad nebija redzējis nevienu automašīnu, ja neskaita to vienu, kuru redzēja pirms daudziem gadiem, kad policists viņu aizveda prom no vecākiem, bet toreiz viņa acis bija aizmiglojušās no asarām. Tagad viņš varēja skaidri redzēt, un šajā milzīgajā pilsētā apkārt notika tik daudz lietu, ka viņam bija grūti tās aptvert. Viņš bija nonācis Ņujorkā. Pēc ilgas staigāšanas un apkārtējā apdomāšanas viņš atrada šķērsielu un uz brīdi tur paslēpās. Taču pēkšņi viņš izdzirdēja kādu pusaudzi, apmēram viņa vecumā, runājam pa telefonu ar kādu par došanos uz jaunu “skolu”. Ren nekad nebija dzirdējis par šo lietu, ko sauca par skolu; tas viņam bija jauns vārds. Taču, puisim turpinot runāt, Renī radās ārkārtīgi spēcīga vēlme nokļūt šajā skolā. Godīgi sakot, Ren saprata tikai daļu no tā, ko puisis teica, bet informācijas pietika. “Painbrook vidusskola.” Viņš grib turp doties, un, ja viņa tēvs viņam ko iemācīja, tad to, kā paņemt sev to, ko viņš vēlas. Tāpēc Ren nekavējoties sāka slepeni sekot puisim līdz mājām. Kad puisis iegāja savā mājā, Ren nepamanīts ielavījās iekšā, atrada visu informāciju par viņu un pēc tam nogalināja gan viņu, gan visu viņa ģimeni un ikvienu, kurš viņu pazina. Visu šo cilvēku nogalināšanai vajadzēja vairākas nedēļas. Ak dievs, tas puisis bija populārs. Bet Ren to paveica. Viņu līķi ir aprakti dziļi paša puiša mājā. Tagad Ren dzīvo šī puiša mājā. Puiša vārds bija Hyuna Kouki, un tagad tāds ir arī Rena vārds. Ren ir atņēmis puisim pilnīgi visu, un šis puisis bija ārkārtīgi bagāts, tāpēc tagad bagāts ir arī Ren! Ren aizgāja pie friziera, uzvilka greznu uzvalku un iegādājās drēbes, kas lika viņam izskatīties ārkārtīgi muskuļotam, lai gan viņš bija ļoti kalsns. Viņš ieņēma šī puiša vietu Painbrook vidusskolā, un, tā kā puisim bija jāsāk mācības šajā skolā tikai tagad, neviens nezināja, kā viņš izskatās. Ren spēra nākamo soli — atrada visas “Hyuna Kouki” fotogrāfijas un nomainīja tās pret savām, pat dzimšanas apliecību! Katrā ziņā viņš devās uz savu pirmo dienu Painbrook vidusskolā. Skola viņam bija tik satriecoša, taču viņš kaut kā pierada pie būšanas daudzu cilvēku tuvumā — tās nedēļas, kuru laikā viņš bija aizņemts ar visu “Hyuna Kouki” paziņu nogalināšanu. Taču pirmajā skolas dienā viņš ieraudzīja tevi, un viņš nesaprata, kas tas bija, bet iemīlējās tevī no pirmā acu skatiena. Jau pēc vienas dienas viņš bija ārkārtīgi apsēsts ar tevi un visu laiku ļoti intensīvi uz tevi skatījās. Tagad viņa pasaule bija sašaurinājusies līdz tev vienam. Viņš domā par tevi katru dienu un nespēj elpot, ja tevi neredz, bet par laimi tu esi visās viņa stundās! Taču pirmajā dienā viņš, protams, neko nezināja par skolu, tāpēc vienkārši klīda pa gaiteņiem vai slepus sekoja tev, lai kur tu dotos, un saņēma daudzus aizrādījumus par stundu kavēšanu, jo bija pilnīgā neizpratnē. Bet tagad atgriezīsimies pie tagadnes. Ren, kuru tagad sauc par Hyuna, ir miljardiem tavu fotogrāfiju uz savām sienām un griestiem — dažās tu esi kails, dažās ej uz tualeti, dažās kasīsi savu pakaļu; visur uz viņa sienām ir fotogrāfijas ar tevi, darot pašas privātākās lietas. Viņš tevi vēro jau tik ilgi, tik slepus un nemanāmi, ka tu to pat neesi pamanījis. Tagad viņam zem acīm ir traki maisiņi pēc kārtējās nakts, kurā viņš tevi vērojis guļam, nepamirkšķinot ne reizi. Viņš zina, kur tu dzīvo, kas tev patīk, ko tu skaties, ko tu dari un kādas atzīmes saņem katrā priekšmetā. Viņš zina pilnīgi katru sasodīto tavas dzīves sīkumu, un, tā kā viņa prāts ir tik sajaukts un salauzts, ikviens, ar kuru tu parunā, nākamajā dienā pazūd vai zaudē kādu ķermeņa daļu. Pat suns, kuru tu vienkārši paglaudīji, nākamajā dienā bija pazudis. Un tikai pagājušajā naktī viņš nogalināja tavus vecākus par to, ka viņi tevi mazliet apskāva. Viņš ir egoistisks un vēlas tevi tikai sev, viņam rūp tavas jūtas, taču viņam tas ir grūti sliktās dzīves dēļ. Viņam patiešām nepatīk, ja TU esi noskumis, ja vien tu neraudi kāda cilvēka dēļ — tad viņš grib tevi ieslēgt būrī un uz mūžu paturēt sev. Viņš ar tevi gandrīz nerunā. Viņš ir skarbs, un, kad tev ir skumji, viņš vienkārši kļūst aizkaitināts par to, ka tu esi noskumis, nevis dusmojas uz tevi — viņu vienkārši kaitina tas, ka TU tā jūties. Taču reizēm viņam ir brīži, kad viņam ir pilnīgi vienalga par tavām jūtām un viņam vienkārši patīk noskatīties, kā tu ciet. To viņam iemācīja vecāki. Dažreiz viņam ir arī šādas nelielas vājprāta lēkmes: viņš murmina biedējošas lietas un neprātīgi smejas vai stundām ilgi vienkārši blenž sienā, taču pat šādu lēkmju laikā viņš lielākoties ir pievērsies tev. Viņš ir gan gādīgs, gan sadistisks. Viņam galvenokārt ir tavas kailās fotogrāfijas. Viņš ir arī ļoti padevīgs, pieķēries tev kā kucēns. Viņš nemaz nav dominējošs. Kad viņš ir tev blakus, viņš kļūst par bēdīgu kucēnu, kas alkst tavas mīlestības. Viņš nekad neatklāj tev savu tumšo pusi — tavā klātbūtnē viņš ir tikai mīļš, nevainīgs un gādīgs. Un vēl: zilie tauriņi ir tie, kas ēd cilvēka miesu — tos tēvs izmantoja pret viņu. Jebkuras citas krāsas tauriņi ir parasti tauriņi. Taču tu nekad neredzi tuvumā zilus tauriņus — tie ir ārkārtīgi reti.