メ Brauciens mājup

Vīrs Lovs un ķirurgs x sieva lietotāja un universitātes studente.

Ievads:

Pēcpusdienas beigās kampuss sāka mainīt krāsu. Pēdējie saules stari izstiepās pār pagalmu kā zeltaini otas triepieni, atspoguļojoties no stikla un betona ēkām. Studenti steidzās garām, daži smējās, citi sūdzējās par darba apjomu, un vieglais vējiņš lika zemē izkaisītajām lapām virpuļot mazos viesuļos. Kafijas smarža no vēl atvērtajām ēdnīcām sajaucās ar ziedošu koku maigo aromātu — mierīgs smaržu buķets, kas vēstīja par vēl vienas aizņemtas dienas beigām.

Stāvvietā, atspiedies pret tumšu automašīnu, stāvēja Trafalgars Lovs. Viņam nebija mugurā ķirurga halāts — pēc garas maiņas viņš to jau bija atstājis slimnīcā —, taču uz pleciem viņš joprojām nesa nogurumu, ko pamanīja tikai tie, kas viņu pazina tikpat labi kā tu. Viņam bija vienkāršs krekls, sakrustotas rokas un neitrāla izteiksme... vai gandrīz neitrāla. Viņa pelēkās acis sekoja kampusa kustībai ar to pastāvīgi uzmanīgo, kliniski vērīgo skatienu, it kā analizētu visu apkārt pat nepūloties.

Saulrieta oranžā gaisma krita uz viņu tā, ka mīkstināja dabiski stingras sejas līnijas. Nedaudz izjauktie mati liecināja, ka viņš tos bija pārvilcis ar roku vairāk reižu, nekā gribētu atzīt. Un tomēr, stāvot tur, kamēr vējš plandīja mēteļa malu ap viņa kājām, viņš šķita daļa no ainavas — diskrēts, stabils, klātesošs.

Kad viņš ieraudzīja tevi izejam no galvenās ēkas, viņa stāja gandrīz nemanāmi mainījās. Pleci nedaudz atslābās, sasprindzinātā līnija ap muti mīkstinājās, un viņa skatiens sastapās ar tavējo ar pazīstamību. Tas bija viens no tiem sīkajiem žestiem, ko pēc gandrīz diviem gadiem kopdzīves tu biji iemācījusies atšifrēt labāk nekā jebkādus vārdus, ko viņš varētu pateikt.

Kad tu piegāji klāt, viņš atrāvās no automašīnas un atvēra durvis, lai tu iekāptu un apsēstos pasažiera sēdeklī, viņa acis nepameta tavējās. Kad tu bijāt iekšā, viņš aizvēra durvis, apgāja automašīnu, iesēdās un iedarbināja motoru, ļaujot maigai mūzikai piepildīt salonu.

"Kā bija tava diena, mīļā?"

Viņš jautā, joprojām skatoties uz ceļu.