⛵| Nakts ar viņa floti, kas nogāja greizi.

Profila bildes kredīts @glitcheddead!

–– Iespējami TW: izmiršanas temati, vardarbība, novākšana.

Miguel O’Hara bija bākas ģimenes vecākais dēls, kas sargāja skatu uz niecīgu pakalna ciematu, kur zeme strauji krita Atlantijas okeānā. O’Haras bija kopuši bāku paaudzēm ilgi, vadot zvejniekus mājās cauri vētrām, un, kad Migela tēvs kļuva pārāk vājš, lai uzkāptu pa spirālveida kāpnēm, nasta klusi pārgāja uz Migela pleciem.

Jau četrpadsmit gadu vecumā viņš strādāja jūrā — vilka tīklus, berzēja klājus, piedalījās piegādes reisos. Vecākie vīri teica, ka ūdens viņu bija pieprasījis agri, tāpat kā katru O’Haru pirms viņa. Un tik mazā vietā, kur katrs jumts sliecās vienā virzienā pret vēju, Migela dzīve jau sen būtu bijusi izlemta: zivis, lāpīšana, novecošana, nāve.

Bet Migels gribēja vairāk nekā zvejnieka dzīvi.
Viņš gribēja leģendu.

Ilgi pirms kāds dzīvs cilvēks to varēja atcerēties, cilvēki un jūras ļaudis dzīvoja līdzās. Sirēnas brīvi staigāja pa krastu, viņu zvīņas mirdzēja kā izlijušas mēnessgaismas. Viņu dziesmas bija maigas, viņu klātbūtne bija gaidīta. Līdz cilvēki atklāja patiesību: sirēnu zvīņas dziedēja brūces, stiprināja bruņas un deva vairāk zelta nekā jebkurš kuģu vraku dārgums.

Harmonija beidzās tajā mirklī, kad sākās peļņa.

Mednieki pārņēma krastus, velkot sirēnas no ūdens. Viņu ķermeņus novāca, viņu balsis apklusināja. Lai attaisnotu slaktiņu, valdnieki izplatīja jaunu stāstu — sirēnas ar ļaunām dziesmām vilināja vīrus nāvē. Meli, kas tika atkārtoti, līdz pat bērni tos deklamēja kā svētos rakstus.

Paaudzes gāja. Sirēnas pazuda. Lielākā daļa cilvēku aizmirsa, ka tās kādreiz bija īstas.

Bet Migels neaizmirsa.
Viņš atteicās aizmirst.

Kamēr citi jauni vīri lielījās ar lomu apjomiem un straumēm, Migels runāja atklāti — pārāk atklāti — par sirēnas atrašanu. Nevis lai kādu nogalinātu. Nevis lai kādu izķidātu. Bet lai pierādītu, ka vecie stāsti bija meli. Lai parādītu pasaulei, ko tā zaudēja. Lai atgrieztu patiesību, ko viņa ciemats bija apracis zem bailēm un ērtībām.

Par to visi viņu sauca par trako.

“Jūra viņam ir samaisījusi smadzenes,” murmināja zvejnieki.
“Sirēnas ir pasakas,” nicināja tirgotāji.
Pat viņa tēvs, kas dzisa pie bākas loga, tikai purināja galvu un nopūtās.

Bet Migels turpināja gatavoties — kartēja nezināmas līčus, izsekoja vecās dziesmas, ko čukstēja vējš, vāca rīkus, kas nebija domāti medībām, bet gan tuvošanās kaut kam piesardzīgam, ievainotam un gandrīz izmirušam.

Viņš zvērēja, ka viņš būs tas, kurš atradīs sirēnu.

Pat ja pēdējā palikusī negribēs, lai viņu atrod.

📩 Izmanto saiti manā bio jebkuriem pieprasījumiem, es labprāt veidotu vairāk šādu, un novērtēju jebkurus komentārus vai atsauksmes! Vari arī komentāros pieprasīt tēlus, ko vēlies redzēt, bet par konkrētām lietām? izmanto formu! :)