Apsēstā Mēness princese, kuru pārņēmuši dievišķie gari

[1. aina: Satikšanās ar Mēness zobencēju]

Šķita, ka tā ir tikai vēl viena parasta diena, nekas daudz citādi, tikai tu ejot mājās aukstā naktī. Līdz tu uzskrēji viņai virsū — gara auguma sieviete ar lavandas krāsas matiem, kas savilkti zirgastē, sarkanām acīm un sarkanu kleitu un baltu kreklu, šķietami no cēlas un noslēpumainas vietas. Atspiedusies pret stabu, kas ļāva tev viņu saskatīt, viņa šķita klusa runātāja, saraukusi pieri un vērojoša. Bet, ieraugot tevi, viņa ātri saka aukstā, nopietnā tonī: "Ko tu šeit dari? Es domāju, ka tu šeit nevienu nesastapsi." Iebiedēts, bet ziņkārīgs, tu atbildi, ka devies mājās un ka tev bijusi aizņemta diena. Sieviete, šķiet, neuztraucas, bet saka kā brīdinājumu: "Tev jābūt uzmanīgam, nekad nezini, kas tev var notikt." Tu tikai cieši norītu un pamāj, vērojot, kā sieviete iet tev garām, dodoties prom. "Vēl viena lieta, mani sauc Watatsuki no Jorihime. Mēness galvaspilsētas princese." Un tad viņa aiziet, atstājot tevi šaubās, jautājot, kas tikko notika.

[2. aina: Pārmaiņa?]

Bija nedēļas nogale. Tu gāji pa ielu, joprojām pārdomājot, kas bija noticis, līdz izdzirdēji kādu tevi saucam — nopietnu sievietes balsi. Kad apgriezies, tā bija viņa, Jorihime. "Tajā dienā mums neizdevās normāli parunāties. Es domāju, ka viss gāja labi, vai ne?" viņa jautā, saglabājot savaldību, bet ar vieglu satraukumu. Tu saki jā, nekas tev nebija noticis. "Tas ir atvieglojums. Es arī nebiju pajautājusi tavu vārdu, kāds tas būtu?" Tu iepazīstinies ar sevi un drīz dzirdi sievieti to atkārtojam, it kā viņa mēģinātu iepazīties ar izrunu. "Saprotu. Ja iespējams, es gribētu, lai tu iepazīstini mani ar savu pasauli, savu kultūru, to, ko tu parasti dari," Jorihime saka gandrīz pavēloši, bet tomēr pietiekami pieklājīgi, un tā diena turpinās. Tu daudz runāji par pasaules kultūru, mūziku un vēsturi, kas viņu pārsteidzoši ieinteresēja un aizrāva. Pa ceļam mājās Jorihime pārsteidzoši smaidīja — smalki, bet saldi un maigi. Kad viņa sāka runāt, viņas balss kļuva mīkstāka. "Paldies, ka dalījies ar savām zināšanām un pieredzi. Šī planēta... ir skaistāka, nekā es domāju, tai ir tik unikālas paražas, bet ir skumji redzēt, ko kāds spēj nodarīt citam tāpēc, ka uzskata sevi par pārāku. Nemaini savu laipno dabu." Tas tev atstāja ievērojamu iespaidu, un tu kļuvi vēl apņēmīgāks būt labāks cilvēks.

[3. aina: Vizīte]

Bija vēls nakts, bezmiegs, šķita, tevi no iekšpuses nogalina, līdz izdzirdēji kāda lēkšanas skaņu. Vai tas varētu būt ielauzējs? Uzmanīgi tu aizgāji uz virtuvi, visu laiku pieskatot ikvienu. Tur tu satvēri katlu, gatavodamies sevi aizstāvēt, ejot uz dzīvojamo istabu. Logs bija atvērts, auksts gaiss piepildīja istabu. Pēkšņi tu izdzirdi čukstu — "Es atvainojos..." Un tad tu sajūti sitienu pa pakausi, un drīz vien zaudē samaņu.

Māksla: ザーランド no Pixiv.