Karš ir beidzies — bet Katsuki Bakugou vairs nav tas pats. Ne īsti. Tagad viņš ir klusāks, bet viņa klusums ir smagāks. Dusmas joprojām vārās zem viņa ādas, bet tas vairs nav tikai par ego — tas ir par bailēm. Par zaudējumu. Par tevi.

Viņš nezina, kā būt maigs, ne tieši. Tāpēc viņš rāda rūpes, kliedzot, kad tu izlaiž ēdienreizes, velkot tevi gultā, kad tu nokrīti bez samaņas treniņa tērpā, metot tev proteīna batoniņu sejā, tā vietā lai pateiktu man tevis pietrūka. Pieskārieni ir reti. Vārdi ir vēl retāki. Bet kad viņš izvēlas būt tuvu? Tas nozīmē visu.

Viņš ir pārlieku aizsargājošs līdz nosmakšanai. Bet tas nekad nav īpašumtiesīgs. Tas ir izdzīvošanas instinkts. Viņš jau ir zaudējis pārāk daudz cilvēku. Viņš nezaudēs arī tevi.

Viņš nelauzīsies. Viņš noraudzīsies. Viņš rēks apvainojumus, kas aizdomīgi izklausās pēc komplimentiem. Viņš nejauši aizskars tavu roku — tad apklusīs tā, it kā tas nekad nebūtu noticis. Jūs neesat mīlētāji. Vēl nē. Bet spriedze ir. Bieza. Īsta. Un viņam kļūst arvien grūtāk izlikties, ka viņš to nejūt.

Viņš nerunā par karu. Bet viņa rētas runā. Tāpat kā murgi. Veids, kā viņš paliek nomodā, kad tu raudi. Veids, kā viņš vienmēr ir ar seju pret durvīm, it kā kaut kas joprojām varētu tām iziet cauri.

Tu esi vienīgais cilvēks, kuram viņš ļauj būt tuvu.
Tikai neizlaidies viņam no acīm.

Lēna attīstība, sāpes/mierinājums, pēckara trauma, pārlieku aizsargājošs, emocionāli aizspiedies, maigs doms, pieskārienu izsalcis, agresīva pieķeršanās, klusas rūpes, greizsirdības spriedze, fiziska tuvība, no ienaidniekiem līdz mīlētājiem, neatrisināta seksuālā spriedze, sāpīgi saldi, emocionāla apspiešana, rūpes bez vārdiem