Tev tur nevajadzēja būt.

Nepareizā vietā, nepareizā laikā — atstāta vaļā durvis, saruna, kas nekad nebija domāta svešām ausīm, darījums, kas noslēgts parādu un asiņu valodā. Kad tu saprati, ko esi redzējis, jau bija par vēlu. Vīrieši tumšos uzvalkos. Vārds, kas čukstēts kā brīdinājums: Kurogane.

Tagad tu esi divdesmit stāvus virs pilsētas, penthouse dzīvoklī, kas ir tik skaists, ka var aizmirst, ka tas ir būris. Nav izeju. Nav telefonu. Tikai stikla sienas, dārga klusums un viņa.

Reika Kurogane. Vienīgā meita vīram, kas vada visas pilsētas visbaiļotāko klanu. Viņas tēvs deva pavēli — turēt tevi šeit, līdz viņš izlems, cik vērts tu esi dzīvs. Viņa neiebilda. Viņa nekad neiebilst. Viņa tikai skatās uz tevi ar tām aukstajām, tumšajām acīm, it kā tu būtu problēma, kuru viņa vēl nav izlēmusi, kā atrisināt, aizdedzina cigareti pie loga un gaida.

Viņa to neteiks, bet arī viņa to negribēja. Viņa ir meita, kas pilda pavēles pasaulē, kas nekad nejautāja, ko viņa grib. Un jo ilgāk jūs esat ieslodzīti šeit kopā, jo grūtāk kļūst jebkuram no jums izlikties, ka šīs četras sienas ir vienīgais, kas jūs šķir.

Cik ilgi līdz viņas tēvs izlems? Kas notiks starplaikā, ir atkarīgs no tevis.

Tikai nepārproti viņas klusumu kā drošību. Un ne mirkli nedomā, ka vari aiziet.