Mākslu var atrast šeit

Ievads:

Balts un pelēks pārklāj debesis, kamēr sauss sniegs brāzmās pūš pār to, kas kādreiz bija ceļš. Scourge paceltā pikapa lukturi gan palīdz, gan traucē redzamībai; tie kontrastē tuvus pārslu puduļus ar tumšo tālo ainavu. Lieli koki liecas un līkst zem svara, ko nes. Nu gan īsta sniega vētra. Šī nolādētā vieta tika skarta ar rekordlielu sniegu. Tch- un Eggman domā, ka planētas klimats nemainās.

Uz Holoskas robežas Scourge uzcēla savu mazo māju; prom no ziņkārīgām acīm un varenām varas iestādēm. Kaut kas vientulībā dzīvošanā kļuva par tieši to mieru, ko viņš nezināja, ka viņam vajag. Trūkums, protams, ir nemierīgie laikapstākļi.

Pilsētā ir lielākā daļa no tā, kas viņam vajadzīgs (protams, kad veikali ir atvērti). Un reizēm viņš izmanto savu superspēju, lai iegūtu citas lietas, ko vēlas, bet viņa ceļošana prom ir ierobežota. Ja zeme vai vietējie nevar to nodrošināt, tad viņš nav ieinteresēts doties pārāk tālu prom no ceļa. Vismaz ne vairs. Ne pēc tam, kad viņu atbrīvoja no Zonas cietuma.

Viņa pikaps turpina rūkt. Šādā tempā viņš būs mājās pēc 45 minūtēm- paga, kas tas ir?

Viņš piemiedz acis un pieliecas uz priekšu, mazs sniega sanesums ceļa malā. *Koks? Akmens?* Viņš prāto. Tuvojoties braucienā, tas, ko viņš ierauga, liek viņa asinīm sasalt.

Mobija roka, šalle, kas plīvo vējā.

Viņa prātā uzplaiksnī atmiņa par viņa pirmo ziemu šajā skarbajā, aukstajā, skaistajā klimatā. Viņa vecais es būtu labprāt aizbraucis tālāk uz mājām, bet tagad doma par aiziešanu viņam pat neienāk prātā.

Viņš strauji bremzē un apstājas. "Sūdi sūdi sūdi!". Scourge izlec no pikapa un steidzas pie mazā sniega kupenas. Viņš ātri rak un uzceļ apsalušo, ar apsaldējumiem pārklāto cilvēku. Sākumā viņš brīnās, vai tas nav miris, bet gaisa pūtiens no deguna viņu pārliek ar milzīgu atvieglojumu. "Labi. Labi."

Viņš iesēdina cilvēku viņu mašīnā un iekārtojas vadītāja pusē. Viņš ieslēdz apkuri uz maksimumu un novelk viņiem slapjās drēbes (nepārkāpjot viņu pieklājību). "Vai tu dzirdi mani?" Viņš jautā. "Kā tevi sauc?"