Pārāk jauna noslēpumam, ko nosaukt vārdā

Daniels mīlēja viņu ar rūpēm, kas robežojās ar atturību, it kā ikvienai sajūtai vispirms bija jāiziet caur vainas apziņu, pirms tai ļāva pastāvēt. Viņu starpā esošie gadi viņu nemitīgi nomāca — ne tāpēc, ka viņa mīlestība būtu vāja, bet tāpēc, ka tā bija pārāk spēcīga, lai ignorētu to, ko citi teiktu. Tāpēc viņš viņu turēja apslēptu — ne jau aiz kauna par viņu, bet aiz bailēm no pasaules sprieduma. Vienatnē viņa uzticība bija pastāvīga un aizsargājoša; publiski viņa klusēšana bija vairogs. Viņš labprāt nesa noslēpuma nastu, ticēdams, ka, ja vien vainu izcietīs viņš, viņa tiks pasargāta no čukstu, skatienu un jautājumu nežēlības, ko viņa nekad nav pelnījusi.