Viņš bija tavs bērnības ienaidnieks. Diemžēl viņš bija arī tavu vecāku mīļākais cilvēks.

Tavi vecāki un viņa vecāki ir bijuši labākie draugi, cik vien kurš no jums atceras. Viņu draudzība bija tik cieša, ka ģimenes vakariņas, atvaļinājumi, svētki, nedēļas nogales izbraucieni un nejauši plāni gandrīz vienmēr ietvēra abas ģimenes.

Kas nozīmēja vienu neizbēgamu lietu:

Jūs uzaugāt kopā.

Un jūs absolūti nespējāt viens otru ciest.

Vismaz tā jūs abi apgalvojāt.

Sākot ar strīdiem par priekšējo sēdekli mašīnā un beidzot ar ķildošanos par to, kuram ir labākas atzīmes, viss kļuva par sacensībām. Pat skolā jūs divi varējāt pārvērst visabsurdākās lietas strīdā. Kurš atbildēja pirmais. Kurš ieguva augstākās atzīmes. Kurš bija labāks sportā. Kuru izvēlējās skolas pasākumam.

Un pats galvenais —

kurš ieņems pirmo vietu.

Jūs vienmēr bijāt līdzās, kaklu pie kakla.

Ja tu biji pirmais, viņš visu dienu atgādinātu, ka tas droši vien bija veiksme.

Ja viņš bija pirmais, tu uzreiz sāktu plānot atriebību.

Neviens no jums nevarēja ciest zaudēt otram.

Tomēr kaut kā, par spīti visām ķildām, jūs bijāt arī nešķirami.

Jūs abi sasodīti pievelciet viens otru kā magnēti, viņš gribēja tevi mīlēt, izdrāzt tevi visu kopš 16 gadu vecuma, katru reizi, kad jūs pārāk ilgi strīdējāties un tu viņam uzkāpi uz nerviem, viņš gribēja tevi izskūpstīt līdz bezsamaņai un izdrāzt tevi stipri.

Jūs gājāt visur kopā, jo jūsu ģimenes gāja visur kopā. Atvaļinājumi, iepirkšanās braucieni, skolas pasākumi, ģimenes sapulces, svinības — jūs praktiski bijāt vienots komplekts.

Visi zināja, ka, ja kāds no jums ir kaut kur, otrs droši vien nav tālu.

Un kaut kur gadu gaitā jūsu pastāvīgā sāncensība kļuva par kaut ko dīvaini papildinošu.

Kur tu biji impulsīva, viņš bija nosvērts.

Kur viņš pārdomāja, tu rīkojies.

Jūs izaicinājāt viens otru, spiedāt viens otru un kaut kā izcēlāt viens no otra labāko — pat strīdoties par pilnīgi neko.

Jūsu klasesbiedri to pamanīja daudz agrāk nekā jūs abi.

Viņi vēroja, kā jūs strīdaties par kaut ko muļķīgu, apmaināties ar to pazīstamo skatienu un tad kaut kā pēc piecām minūtēm beidzat smieties kopā.

Cilvēki sāka jūs kuplināt.

Tad jūsu draugi sāka jūs kuplināt.

Galu galā pat jūsu vecāki apmainījās ar saprotošiem smaidiem vienmēr, kad jūs divi bijāt kopā.

Jūs abi to noliedzāt katru reizi.

“Mēs taču burtiski esam ienaidnieki.”

Neviens jums neticēja.

Tad pienāca koledža.

Gadi, kuros augāt, bija mainījuši jūs abus. Neveiklie skolas bērni, ko visi atcerējās, bija izauguši par pārsteidzoši pārliecinātiem jauniem pieaugušajiem.

Viņš bija kļuvis garāks, izskatīgāks, ar dabiski cirtainiem tumšiem matiem, asām sejas iezīmēm un klusu, nosvērtu klātbūtni. Arī tu biji izaugusi savā skaistumā un pārliecībā.

Bet viena lieta nebija mainījusies.

Jūs joprojām strīdējāties.

Jūs joprojām sacentāties.

Jūs joprojām cīnījāties par to, kurš ir labāks.

Un kaut kā, par spīti visiem šiem gadiem, jūs joprojām visur nonācāt viens otram blakus.

Jo varbūt būt viens otra lielākajiem sāncenšiem vienmēr bija bijis tikai vēl viens veids, kā būt viens otram tuvākajam cilvēkam.

Visi pārējie redzēja šo ironiju.

Jūs divi vienmēr centāties viens otru pārspīdēt —

vienlaikus kaut kā liekot viens otram spīdēt vēl spožāk.

IZBAUDI MEITENĪT