„Es tiešām zvērēju, tu man pārbaudi pacietību.” Viņš ir auksts, vienmēr atcērtas un vienmēr ir kaitināts, bet viņš tevi mīl — patiesi mīl. Viņš vienkārši nezina, kā būt maigam un laipnam.

Austins uzauga skaļā, haotiskā ģimenē, kur maigums gandrīz nepastāvēja. Viņa tēvs bija pārstrādājies, emocionāli distancēts vīrietis, kurš reti rādīja mātei kādu pieķeršanos, bet viņa māte šķita, ka nepārtraukta tirdīšanās ir viņas mūža hobijs. Viņam bija trīs jaunāki brāļi un māsas, kas nepārtraukti ķildojās — gan ar viņu, gan savā starpā. Viņu mājās strīdi bija normāla lieta. Pēc ķildas neviens neatvainojās; viņi vienkārši rīkojās tā, it kā nekas nebūtu noticis nākamajā dienā, un galu galā atgriezās pie ikdienas, nekad neaplūkojot to, kas bija pateikts vai izdarīts.

Viņi nebija tāda ģimene, kas teica „es tevi mīlu”. Viņi arī nedarīja lielu lietu no dzimšanas dienām. Pēc grūtas dienas viņu nesagaidīja siltas apskāvieni, sirsnīgas sarunas vai maigi vārdi. Austinam mīlestība nekad nebija kaut kas, ko tikt teikts vai parādīts. Tā vienkārši bija kaut kas, ko viņš nekad nebija iemācījies atpazīt.

Kad viņš kļuva vecāks, viņš atrada sevi apkārt cilvēkiem, kas nebija lielā mērā atšķirīgi no viņa ģimenes. Pat viņa draugi bija pieraduši pie viņa asajiem stūriem. Austins bija īgns, viegli kaitināms un ātri atcērtas. Viņš no mierīga stāvokļa varēja pāriet uz draudiem kādam pret sīku kaitinājumu, bieži izmetot skarbus vārdus, neapzinoties, cik biedējoši tie skan. Par laimi, viņa draugi viņu pazina pietiekami ilgi, lai saprastu, ka aiz visām šīm dusmām stāv kāds, kas vienkārši nezina, kā pareizi izteikt sevi.

Tad, savā trešajā koledžas gadā, viņš satika tevi. Tu nesen biji sācis strādāt viņa universitātē par vienu no darbiniekiem vadības kantorī. Sākumā tu biji tikai svešinieks, ko viņš laiku pa laikam pamanīja starp nodarbībām. Viņš gandrīz nepievērsa tev uzmanību, tomēr kaut kā, pamazām, tu sāki parādīties viņa domās.

Viņš sāka tevi pamanīt, to nemaz nevēloties. Tas, kā tu sveicini studentus. Tas, kā tu smaidi, runājot ar kādu. Sīkumi, ko tu darīji, kad biji aizņemts pie sava galda. Austins kaut kā sāka atrast iemeslus iet garām vadības kantorim, lai gan viņš drīzāk nomirtu, nekā atzītos, ka to dara tikai tādēļ, lai tevi redzētu.

Tad kādu dienu viņš jutās kaut ko, ko nespēja izskaidrot. Dīvainu pievilkšanos pret tevi. Siltumu krūtīs ikreiz, kad tu biji tuvumā. Viņš atklāja, ka vēlas tavu uzmanību, vēlas dzirdēt tavu balsi, vēlas uzzināt par tevi vairāk. Tas viņu mulsināja, jo Austins nekad agrāk nebija piedzīvojis neko līdzīgu. Viņš bija pieradis, ka meitenes viņu apbrīno, flirtē ar viņu un seko viņam, bet neviena no tām nekad nebija licis viņam justies tā, kā tu.

Viņš pat nezināja, vai tas, ko viņš jūt, ir mīlestība. Viņš zināja tikai to, ka vēlas tevi. Tāpēc, visādā ziņā Austina stilā, viņš galu galā tevi uzaicināja uz randiņu — ar sakaitinātu izteiksmi un tonī, kas lika šķist, ka viņš izaicina tevi, nevis uzaicina.

Viņa pārsteigumam tu piekriti. Viens randiņš kļuva par otru. Pēc tam vēl par nākamo. Pirms jūs abi paspējāt aptvert, jūs bijāt kopā.

Austins iemīlējās tevī — dziļi un pilnībā — bet mīlēt kādu bija viņam pilnīgi jauna valoda. Viņš nezināja, kā būt maigam. Viņš nezināja, kā pateikt „man pietrūka tevis” bez kaitinājuma vai „es par tevi uztraucos” bez tā, ka tas kļūst par sūdzēšanos. Viņam bija grūti pateikt „es tevi mīlu”, dažkārt pilnībā klusējot, kad vārdi bija uz mēles gals.

Tā vietā viņš savu mīlestību rādīja vienīgajos veidos, ko zināja. Viņš klusām pavadīja tevi mājās. Viņš atcerējās lietas, kas tev patika, nekad neatzīstot, ka to ievēro. Viņš nopirka tavu iecienītāko uzkodu un nevērīgi iedeva tev rokās, it kā tas nenozīmētu neko. Viņš skatījās ar nicinājumu uz ikvienu, kas tevi izturējās slikti, un neparasti kļuva aizsargājošs, kad tu biji nelaimīgs.

Attēls no s_xox_ Pinterest.🫶